Meklēšanas forma

Apmācies 3 °C Lēns vējš, 5 m/s no D
Sestdiena, 2019. gada 7. DecembrisVārda dienu svin: Antonija, Anta, Dzirkstīte

«Sacensībās vienmēr startēju uz rezultātu»

Ilze Knusle
Šogad pēc 20 gadiem motosportā punktu savai karjerai licis Ivo Šteinbergs. Tomēr, kā viņš pats atzīst, nekas daudz viņa ikdienā nav mainījies. «Kā es braucu ar moci, tā braucu, kopā ar saviem audzēkņiem aizvadu treniņus, turu tempu. Un domāju, ka arī pēc gadiem desmit nekas nebūs mainījies – mocis joprojām būs garāžā un es darīšu to, ko vislabāk māku un kas man ir vistuvāk sirdij,» tā sportists.

I.Šteinbergs bija šīs sezonas pēdējā sarunu cikla «Cepums ar slavenību» pasākuma viesis, iepazīstinot interesentus ar to, kā tas ir – būt motosportistam. «Mana sportista karjera sākās četru gadu vecumā – sākumā braucu ar BMX. Bet tā kā mans tēvs bija motosportists un startēja PSRS izlasē, laikam jau likumsakarīgi, ka arī es nonācu līdz mocim. Man tolaik bija 12 gadu, un skaitās, ka sāku braukt diezgan vēlu, lai kaut ko sasniegtu šajā sportā, tāpēc var teikt, ka ielēcu pēdējā vilcienā,» atceras Ivo. Un viņš 20 gadu ilgajā motosportista karjerā izcīnījis daudz godalgu un titulu – pēc sportista aplēsēm, viņš piedalījies ap 600 sacensībās un izcīnījis gan Latvijas, gan Baltijas, gan Eiropas, gan pasaules čempiona titulu motosportā. «Kad es 2004. gadā kļuvu par Eiropas un pasaules junioru čempionu motosportā, Latvijas motosporta vēsturē tas bija pirmais tik augstais sasniegums šajā vecumā. Patiesībā togad būtu varējis tikt arī pie Latvijas čempiona titula, bet sacensībās kritu un salauzu īkšķi. Es gan mēģināju braukt ar visu lauzto pirkstu, bet nesanāca,» stāsta I.Šteinbergs.

Viņš uzskata, ka galvenā panākumu atslēga ir mērķis katrās sacensībās, kas arī motivē strādāt un trenēties. «No malas jau šķiet – braukt ar moci ir tik forši, kas tad tur – sēdi tik un brauc, bet patiesībā šis tehniskais sporta veids ir viens no grūtākajiem pasaulē. Turklāt sportistam ir jābūt ļoti labā fiziskajā formā, ar ātru reakciju, jājūt mocis, jāspēj nolasīt trase,» tā sportists. Viņš atzīst, ka ne reizi nav startējis sacensībās prieka pēc – allaž braucis ar konkrētu mērķi un uz rezultātu. «Manuprāt, izcīnītās vietas un tituli sportistam ir svarīgi, jo tas parāda ieguldīto darbu – to tu vari sasniegt tikai tad, ja dari vairāk nekā konkurenti. Bet var arī pienākt brīdis, kad, sasniedzot zināmu līmeni, ir slikti, ja esi otrais,» norāda I.Šteinbergs.

Tā viņam bija pēc 17 gadiem motokrosā. Sajūta, ka viss ir sasniegts un ka ne Latvijā, ne Baltijā vairs nav kur augt, viņu pamudināja pievērsties enduro. «Varētu teikt, ka tā ir nākamā pakāpe. Trase ir grūtāka nekā krosā. Tajā tu cīnies viens, bez palīgiem un atbalsta komandas. Reizēm trasē nākas pavadīt pat deviņas stundas dienā,» stāsta Ivo. Viņš enduro brauca trīs gadus, un nostartēja divās ļoti sarežģītās sacensībās – Rumānijā, kur sacensības ilga piecas dienas, un Čīlē, kur sacensības ilga sešas dienas. Sacensību laikā viņš dienā vidēji uz moča pavadīja 7–9 stundas. «Tās bija sacensības, kurās mans mērķis bija piedalīties, nostartēt, izmēģināt. Piemēram, Rumānijā bija ekstrēmais enduro. Es vēl līdz tam nekad nebiju gājis pa kalnu lejā blakus mocim. Bet tur gāju, pusstundu. Tas tiešām bija ekstrēmi – sacensību pirmajā dienā no 400 dalībniekiem finišēja tikai 19,» stāsta sportists, piebilstot, ka enduro mocis ar pilnu bāku sver apmēram 110 kilogramus.

Savukārt uz Čīli Ivo aizveda izaicinājums. «Latvijā enduro izlases nebija, un es trenējos kopā ar igauņiem. Un viņi teica: tas, kurš nav braucis sešu dienu sacensībās, nav īsts endurists. Tāpēc man bija jānobrauc.» Šajā grūtajā sešu dienu seriālā I.Šteinbergs pērn izcīnīja 3. vietu (viņu no 2. vietas ieguvēja šķīrušas tikai sekundes simtdaļas), par to saņemot arī titulu «Gada Jelgavas sportists neolimpiskajos sporta veidos». Enduro sacensībās sportists startē ar divām somām uz muguras: vienā ir trīs litri ūdens ar sistēmu, kas ļauj padzerties, nenokāpjot no moča, bet otrā – viss, kas varētu būt nepieciešams. «Šajā it kā nelielajā somiņā ir cimdi, atslēgu komplekts, ar kuru principā var nojaukt visu moča virsbūvi un noskrūvēt riepas, plaķenes, drāts, savilcēji, dažas skrūves, ķēdes posms, plastilīns, ar ko aizlīmēt radiatoru, ja gadās to pārsist, telefons, kompass, nazis, signālraķetes, salvetes, pretsāpju zāles, plāksteri, salvetes, uzturvielas – speciālās želejas,» atklāj sportists, piebilstot, ka somas kopējais svars ir četri pieci kilogrami.

Ivo spriež, ka tagad nākamais loģiskais solis būt braukt rallijā, tomēr tas viņu nevilina, tāpēc viņš nolēmis šobrīd likt punktu savai sportista karjerai un turpināt kā trenerim savā klubā «Cec I.S. Racing». «Ir sportisti, kuri nemāk aiziet no sporta. Es tā negribēju, tāpēc novilku asi līniju. Tomēr nezinu, cik ilgi izturēšu – iespējams, ka vēl atgriezīšos sacensībās,» spriež I.Šteinbergs.

Jāpiebilst, ka sarunu ciklu «Cepums ar slavenību» organizē biedrība «Kultūras un mākslas centrs «Nātre»» sadarbībā ar kafejnīcu «Silva». Pasākumu atbalsta reklāmas drukas uzņēmums «212», un tas notiek projekta «Kompleksu veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumu īstenošana Jelgavas pilsētā, 1. kārta» gaitā. Šī bija sarunu cikla sestā sezona, pavisam kopā bijuši 33 pasākumi, no kuriem nenotika, jo viesis – bijušais basketbolists Kaspars Kambala – neieradās. uz aizvadītajām sešām sezonām iespējams atskatīties, Jelgavas pils Aulas foajē līdz 30. jūnijam apmeklējot izstādi «Cepums ar slavenību. 33 iedvesmas stāsti par radošām personībām Latvijā». Izstāde apkopo teju simts fotogrāfijas, līdzās kurām lasāmas slavenību atziņas un domugraudi.

Foto: no organizatoru arhīva

Galerija

Viedokļi

Pievienot komentāru

Saistītie raksti