Meklēšanas forma

Neliels lietus 3 °C Lēns vējš, 4.9 m/s no D
Sestdiena, 2019. gada 7. DecembrisVārda dienu svin: Antonija, Anta, Dzirkstīte

Revanšējas ar 170 kilometru skrējienu

Ilze Knusle-Jankevica
Jelgavnieks Edgars Bukšs piedalījies Istras ultramaratonā Horvātijā. Viņš bija izraudzījies garāko no piedāvātajām distancēm un 170 kilometrus pieveica 34 stundās un 11 minūtēs. Šajā distancē startēja 401 dalībnieks, bet finišēja tikai 261. Šī ir Edgara garākā pieveiktā distance.

«Dalība ultramaratonā man bija kā revanšs par ne pārāk veiksmīgo startu pērn Momblānā 120 kilometru distancē, kad izstājos pie 70. kilometra. Zināju, ka vēlos piedalīties skrējienā, kas nebūtu gluži siltos vai karstos laikapstākļos, jo karstums man vienmēr ir sagādājis problēmas, tāpēc izvēle krita uz Horvātiju,» stāsta E.Bukšs. Pozitīvu lomu nospēlēja arī līdzšinējā pieredze, jo Edgars jau bija skrējis Horvātijas kalnos, kad pieveica 109 kilometru distanci.

Gatavoties ultramaratonam E.Bukšs sāka janvārī, izstrādājot sev četru mēnešu treniņprogrammu. «Galvenais uzdevums bija palielināt savu izturību, tāpēc treniņprogrammā bija ne tikai skriešana, bet arī citas fiziskās aktivitātes, piemēram, peldēšana, funkcionālie treniņi. Aktivitātes bieži vien apvienoju, lai vairāk saprastu organisma reakciju pie apstākļiem, kad tas ir saguris – prognozēju, ka ar to nāksies saskarties 170 kilometru distancē. Nedēļas nogalēs devos skriet uz Tērvetes dabas parku, lai vismaz nedaudz pielīdzinātu apstākļus Horvātijas kalniem,» par gatavošanos stāsta E.Bukšs.

Divas dienas pirms sacensībām Edgars saslima ar vēdera vīrusu – viņam bija augsta temperatūra un slikta dūša. Par to, vai startēt, viņš nezināja pat vēl vakarā pirms sacensībām. «No rīta jutos labāk, un bija cerības, ka viss būs kārtībā, tāpēc devos uz startu,» atceras Edgars. Skrējiena starts tika dots Labinas pilsētā pulksten 17 pēc vietējā laika, un tālāk tas virzījās no austrumiem uz rietumiem, pāri visai Istras pussalai, šķērsojot daudzos kalnus un izvedot cauri vairākām pilsētām un neskaitāmiem ciemiem. Kopējais kāpums visas distances garumā sasniedza 6539 metrus.

Viņš norāda, ka daudz dalībnieku izstājās, un skaidro to ar visai mānīgajiem laikapstākļiem. «Temperatūra kalnos bija ap +3 grādiem, tomēr, manuprāt, daudzi dalībnieki nebija rēķinājušies ar ledaino vēju, kas valdīja kalnos. Protams, startējot šādās sacensībās, dalībniekiem ir obligātās ekipējuma prasības, bet nereti dalībnieki upurē savu komfortu un paņem līdz minimumu, lai varētu ietaupīt uz somas svara rēķina un līdz ar to arī ātrāk skriet. Dalībnieki, kuri nebija rēķinājušies ar vēju, pārsala. Savukārt tie, kuri izturēja līdz dienai, izjuta svelmi – saule gaisu iesildīja līdz 20–24 grādiem. Tas atkal radīja riskus pārkarst,» stāsta E.Bukšs. Viņš spriež: tā kā bija trenējies ziemā, apstākļi kalnos viņu nebiedēja, un savā ziņā viņš pat tos izbaudīja. Savukārt lai pa dienu nepārkarstu, viņš upurējis skriešanas ātrumu un starp kontrolpuntiem maksimāli papildinājis ūdens rezerves, brīžiem uz pleciem nesot pat trīs litrus šķidruma. Kopumā skrējiena laikā Edgars izdzēris 20 litrus šķidruma, bet viņa mugursomas svars bija 6–7 kilogrami. Vēl par veiksmes atslēgu skrējējs uzskata to, ka neforsēja un skrēja savā ritmā, kas viņam ļāva panākt arī tos, kuri bija sākumā uzņēmuši ātrāku tempu, bet spēkus iztērējuši pārāk ātri.

E.Bukšs uzskata, ka izturība ir gandrīz svarīgāka par skriešanas ātrumu. «Pēc noskrietām 24 stundām organisms bija tik ļoti pārguris, ka pārvietošanās taisnā virzienā sagādāja grūtības. Vestibulārais aparāts strādāja arvien sliktāk, un acis arī sāka spēlēties ar prātu. Redze miglojās, un lietas brīžiem likās visai sirreālas. Bet, kad esi noskrējis jau 140 kilometrus, padoties vairs nedrīkst, un cīnījos, kā nu mācēju,» piedzīvotajā dalās E.Bukšs. Skrējiens bija sarežģīts arī dēļ seguma. Lielākoties trase sastāvēja no akmeņaina seguma, kas radīja papildu slodzi potītēm, kāju pēdām un pirkstiem, kas nereti tika pamatīgi atsisti. «Pēdējās stundās pēdas sajuta katru mazāko akmeni un sakostiem zobiem bija jāmēģina izturēt sāpes,» atceras E.Bukšs.

E.Bukšs finišēja 151. vietā – pēc 34:11,45 stundām. «Kopumā skrējienu vērtēju kā izdevušos, jo veiksmīgi pieturējos pie sava ēšanas plāna un stratēģijas. Bija grūti posmi, kad bija jāmudina organisms strādāt, bet kopumā šie brīži bija ļoti reti. Protams, bija kļūdiņas, kad varbūt kontrolpunktos vajadzēja vairāk ieēst, lai papildinātu enerģijas rezerves, bet šādas lietas nāk tikai ar pieredzi,» vērtē skrējējs. Jāpiebilst, ka E.Bukšs sacensībās startēja ar darbavietas – «Ceļu būvniecības sabiedrības «Igate»» – atbalstu. Istras ultramaratons ir iekļauts vienā no prestižākajiem skriešanas seriāliem pasaulē, un par finišēšanu šajās sacensībās tiek piešķirti starptautiskie punkti, kas ļauj piedalīties citās pasaules mēroga skriešanas sacensībās.

Viens no galvenajiem Edgara šīs sezonas mērķiem ir piedalīties Latvijas čempionātā 100 kilometru skrējienā, kas notiks 30. septembrī Daugavpilī. Viņam tā būs debija čempionātā, un mērķis ir finišēt ātrāk par deviņarpus stundām. Tāpat viņš plāno startēt dažādās skriešanas sacensībās Latvijā, bet nākamsezon meklēs jaunus izaicinājumus aiz valsts robežām.

Foto: no E.Bukša personīgā arhīva

Galerija

Viedokļi

Pievienot komentāru

Saistītie raksti