Meklēšanas forma

Daļēji apmācies 11 °C Vēja vēsma, 1 m/s no D
Otrdiena, 2019. gada 24. SeptembrisVārda dienu svin: Agris, Agrita

«Ātrie» dienā saņem ap 200 izsaukumu

Jānis Kovaļevskis
Roberts Fūrmanis kopš 2011. gada vada Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Zemgales reģionālo centru Jelgavā un atbild par 30 neatliekamās palīdzības brigādēm reģionā no Auces līdz Dunavai. Kā ārsts anesteziologs reanimatologs viņš joprojām periodiski dodas izsaukumos, bet no darba brīvajā laikā vada biedrību «Dzīvības glābšanas asociācija». Sarunā ar R.Fūrmani – par ātrās palīdzības darba specifiku un aspektiem, ar ko Jelgava atšķiras no citām Latvijas pilsētām.

«Neatliekamās palīdzības dienesta misija ir glābt cilvēku dzīvības, tomēr reāli strādājam apstākļos, kad katrs otrais izsaukums, ko apkalpojam, rada jautājumu, cik pamatots tas bijis. Saistībā ar sarežģīto situāciju veselības aprūpē esam tāda kā pēdējā instance, pie kuras vērsties pēc palīdzības,» uzsver R.Fūrmanis, norādot, ka Jelgavā vien katru nedēļu nākas doties uz aptuveni 200 izsaukumiem.

Kāda šobrīd ir situācija neatliekamās palīdzības jomā, raugoties no personāla un nodrošinājuma viedokļa?

Jelgavā ikdienā strādā sešas diennakts un viena dienas brigāde. Šobrīd mūsu nodrošinājums ir pietiekams, lai spētu apkalpot visus izsaukumus. Tāpat esam labi apgādāti ar aprīkojumu. Šajā ziņā vēlos izteikt pateicību kolektīvam, kurš ar izpratni attiecas pret mazajām krīzes situācijām, kad slimības vai kādu citu apstākļu dēļ jāaizvieto kolēģi un jāstrādā papildu maiņās. Mums visiem ir summētais darba laiks, tādēļ esam elastīgi. Arī pats esmu gatavs nepieciešamības gadījumā doties uz izsaukumiem, izmantojot iespēju strādāt pagarināto, ierasto darba laiku.

Vai pēc izsaukumu skaita un specifikas vasaras periodā ir novērojamas kādas izmaiņas dienesta darbā?

Lielā mērā tas ir mīts, ka vasarā būtiski pieaug traumatisms vai palielinās dažādu nelaimes gadījumu skaits, jo statistika vismaz Jelgavā to neapstiprina. Vasaras periodā gan mainās darba specifika — vairāk nākas strādāt ārā. Savukārt ziemā biežāk dodamies uz izsaukumiem iekštelpās. Varētu pat teikt, ka pilsētās, īpaši Jelgavā, vasarā darba kļūst mazāk, jo cilvēki izmanto iespēju doties un pavadīt laiku ārpus tām.

Kā jūsu ikdienas darbu ietekmē fakts, ka valstī jau vairākus gadus ir pieejams ģimenes ārstu konsultatīvais tālrunis 66016001?

Īsā atbilde – nekā. Vismaz savā darbā to neizjūtam. Daudzi nemaz nezina par šādu iespēju vai neuzticas konsultācijai pa tālruni, lai gan ideja par ģimenes ārstu konsultatīvo tālruni ir pareiza. Šobrīd Veselības ministrija strādā pie ieceres par šīs funkcijas nodošanu Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam jau ar 2018. gadu, lai visu apvienotu zem viena jumta. Tad dienestā algoti darbinieki varētu gan konsultēt cilvēkus, gan arī nepieciešamības gadījumā uzreiz nosūtīt brigādi. Šobrīd šis process darbojas atrauti, un mums nav pieejami dati nedz par sniegto konsultāciju kvalitāti, nedz arī par to, cik cilvēku pirms ātro izsaukšanas ir konsultējušies ar savu ģimenes ārstu vai zvanījuši uz vienoto konsultatīvo tālruni.

Diskusija par to, cik pamatota ir vēršanās pēc palīdzības pie ātrās palīdzības, vienmēr būs aktuāla. Bija periods, kad cilvēki pat nedaudz baidījās zvanīt ātrajiem. Vai tam esam tikuši pāri?

Katram izsaukumam ir iemesls. Nevaram teikt, ka cilvēki zvana ātrajai palīdzībai tikai tāpēc, lai kāds pie viņiem atbrauktu parunāties. Tomēr jāatzīst, ka gandrīz 50 procentos gadījumu izsaukumos konstatētās diagnozes neatbilst kritērijiem, kas nosaka nepieciešamību izsaukt ātros. Reālajā dzīvē dažādu iemeslu dēļ veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība ir ierobežota. Ģimenes ārsti ir pārslogoti, jo kvalitatīvi aprūpēt 1000 un vairāk pacientu ir ļoti sarežģīti. Daudziem cilvēkiem neatliekamās palīdzības dienests ir vienīgā iespēja ātri gūt palīdzību, taču vēlos atgādināt, ka mūsu pamatfunkcija ir glābt dzīvības, tādēļ pirms zvanīšanas ātrajiem vajadzētu apdomāt, vai šis ir īstais gadījums.

Pēc kāda principa tiek pieņemts lēmums, uz kuru slimnīcu pacients tiks vests?

Nacionālais veselības dienests ir noslēdzis līgumu ar Latvijas slimnīcām par noteiktu pakalpojumu sniegšanu. Katrai slimnīcai ir savs veselības aprūpes pakalpojumu klāsts, ko tā spēj nodrošināt. Atkarībā no tā, kāda diagnoze tiek konstatēta, arī pieņemam lēmumu, uz kuru slimnīcu cilvēku vedīsim. Pārsvarā pilsētas un tuvākās apkārtnes iedzīvotāji tiek transportēti uz Jelgavas vai Paula Stradiņa Klīnisko universitātes slimnīcu. Atsevišķos politraumu gadījumos vai situācijās, kad nepieciešama mikroķirurģiska iejaukšanās, – arī uz Rīgas Austrumu klīnisko universitātes slimnīcu. Tomēr jāņem vērā fakts, ka neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķiem ir ierobežotas iespējas noteikt diagnozi, mēs neveicam asins analīzes, izmeklējumus ar kompjūtertomogrāfu vai rentgenu. Šajā ziņā medicīna ir uzskatāma kā māksla atpazīt slimību un pareizi noteikt diagnozi. Detalizētāki izmeklējumi tiek veikti stacionārā, kur sākotnējā diagnoze var neapstiprināties, tādēļ ir gadījumi, kad pacientu nepieciešams pārvest uz citu slimnīcu.

Kāds ir jūsu viedoklis par tā dēvēto insulta vienību lomu reģionālajās slimnīcās?

Tas ir dārgs prieks, jo speciālistu Latvijā ir tik, cik ir. Ja mēs to varam atļauties, to var darīt, tomēr uzskatu, ka slimnīcām ir jāspecializējas konkrētās jomās. Visi nevar nodarboties ar visu. No Jelgavas līdz Stradiņiem pacientu varam nogādāt 35–40 minūšu laikā. To pašu var attiecināt arī uz citām situācijām, kad nepieciešama šaurākas jomas speciālistu palīdzība, piemēram, tādas salīdzinoši biežas traumas kā plaukstas locītavas kaula lūzuma gadījumā. Ne katrs traumatologs ar to spēj tikt galā, taču šīs locītavas funkcionalitāte būtiski ietekmē cilvēka dzīves kvalitāti. Jautājums ir saistīts ar to, kas mums ir svarīgāk – saņemt iespējami kvalitatīvāko aprūpi vai cik tuvu no mājām atrodas ārstniecības iestāde?

Esat noslēguši sadarbības līgumu par informācijas apmaiņu ar Jelgavas Pašvaldības operatīvās informācijas centru (POIC). Kā izpaužas šī sadarbība?

Mēs sniedzam pilsētai informāciju par dažādiem negadījumiem, uz kuriem esam saņēmuši izsaukumus. Savukārt POIC šo informāciju statistiskā formātā izvieto uz kartes, veidojot nosacītu melno punktu karti. Tādējādi iespējams analizēt, kādēļ vienā vietā biežāk notiek ceļu satiksmes negadījumi vai cilvēki gūst traumas. Pamatojoties uz šo informāciju, ir iespējams precīzāk noteikt, kur pilsētā nepieciešams uzlabot apgaismojumu, mainīt satiksmes organizāciju vai izvietot videonovērošanas kameras. Jelgava šajā ziņā pozitīvi izceļas uz citu Latvijas pilsētu fona. Šeit viedās tehnoloģijas tiek izmantotas ikdienā, lai uzlabotu cilvēku dzīves kvalitāti un drošību. Arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā visus procesus cenšamies veikt elektroniski. Šajā ziņā ar pilsētu ir viegli sastrādāties, jo viens otru labi saprotam.

Viens no lielākajiem izaicinājumiem veselības aprūpē ir e-veselības sistēmas ieviešana. Kādēļ, jūsuprāt, tas nāk tik smagi?

Medicīnas jomā visās ķibelēs ierasts vainot veselības ministru. Pēdējais ministrs, kas ieguva pozitīvu reitingu, bija Gundars Bērziņš. Šķiet, tieši viņa laikā, pirms desmit gadiem, tika uzsākts darbs pie e-veselības projekta ieviešanas. Pakāpeniski tika veidota elektroniskās vides infrastruktūra, nenosakot konkrētus termiņus, kad jāuzsāk tās darbība. Šobrīd daudz kas no paveiktā objektīvi ir novecojis un jāpārstrādā. Ieceri par pāreju uz e-medicīnu pilnībā atbalstu. Tādējādi sistēma kļūs daudz efektīvāka, cilvēkiem vairs nebūs nepieciešamība ar darba nespējas lapām doties uz dažādām institūcijām.

Jūs esat Latvijas Dzīvības glābšanas asociācijas prezidents. Ar ko nodarbojas šī asociācija?

Asociāciju 2002. gadā dibināja mans tēvs Imants Ostrovskis, kurš tolaik vadīja Jūrmalas ātrās palīdzības dienestu. Šīs asociācijas sākotnējais mērķis bija apmācīt glābējus uz ūdens. 2013. gadā pamainīju šīs organizācijas darbības profilu, lielāku uzmanību veltot dzīvības glābšanas jautājumiem. Šajā jomā savdabīgs monopols valda tajās organizācijās, kas apmāca topošos autovadītājus, tomēr mēs uz šo procesu raugāmies plašāk un strādājam ar dažādām auditorijām – vecāku organizācijām, izglītības iestādēm, darba kolektīviem, ikvienu, kurš vēlas papildināt savas zināšanas šajā jomā. Dzīvības glābšanas kultūra un zināšanu līmenis mūsu sabiedrībā ir zems. Viens no maniem aicinājumiem ir mainīt šo situāciju un panākt, lai vismaz reizi piecos gados cilvēki atsvaidzinātu savas zināšanas un prasmes sniegt pirmo palīdzību.

Foto: Austris Auziņš

Viedokļi

Pievienot komentāru

Saistītie raksti