Meklēšanas forma

Apmācies 8 °C Vēja vēsma, 1.5 m/s no R
Otrdiena, 2019. gada 17. SeptembrisVārda dienu svin: Vera, Vaira, Vairis

«Visu mūžu esmu dzīvojis no mākslas»

Jana Bahmane
«Domājot par mākslu un dizainu, var vilkt paralēles ar piramīdu, kuras pamatu veido vairums, bet tās augšpusē kādā konkrētā dzīves posmā izceļas vien daži. Es attiecībā pret mākslu esmu vairāk pie zemes. Vienubrīd domāju, ka nodarbošos tikai ar mākslas radīšanu, bet neapzināti nonācu pie pedagoģijas – man ir tik daudz ideju, un vēlos tajās dalīties ar citiem,» atklāj gleznotājs, dizainers un pedagogs Raitis Junkers, kurš izveidojis un jau teju desmit gadu Jelgavā vada mākslas studiju «Mansards», ir vairāku Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra iestudējumu scenogrāfijas autors, veidojis sienu gleznojumus un jelgavnieku acu priekšā gleznās iemūžinājis skaistākos pilsētas notikumus. Šogad mākslinieks atzīmē savu 60. jubileju, bet, kā pats atklāj, neplāno rīkot jubilejas izstādi. Viņš ir gandarīts par sasniegto un iespēju pašam pastāvēt – vadīt savu studiju un nodarboties ar mākslu.

Vasara R.Junkeram ir plenēru laiks – jūnijā ar mākslas studijas audzēkņiem aizvadīti plenēri Jelgavā un Kuldīgā, bet šobrīd «Mansarda» dalībnieki ir tradicionālajā plenērā Hamburgā un Berlīnē. «Šī bērniem ir iespēja ne vien mācīties strādāt plenērā, bet arī iepazīt citu valsti, kultūru, arhitektūru. Parasti skicējam pie ievērojamākajiem apskates objektiem, pie katra pavadot līdz divām stundām. Kāds šajā laikā uzzīmē divas, cits – vairākas skices. Jāatzīst, ka bērni bieži vien pamana interesantākas detaļas, ko neredzam mēs, pieaugušie, jo esam par daudz mācīti, par daudz reālistiski. Tas ir tik interesanti – redzi, kā kokam mirgo lapiņas, un ir jāizdomā, kā to atspoguļot mākslā,» stāsta R.Junkers, kurš pats dažādos plenēros radījis vairāk nekā tūkstoti skiču.

Katru plenēra dienu mākslas studijas audzēkņi apmeklē kādu muzeju, lai iedvesmotos no citu mākslinieku veikuma – dažkārt arī tur tiek veidotas skices. Savukārt, staigājot pa pilsētu, viņi vēro arhitektūru, vērtē, kā vecā Hamburga savijas ar jauno. «Patiesībā – skicējot var daudz ko atklāt, jo skicēšana prasa krietni lielāku iedziļināšanos detaļās nekā, piemēram, fotogrāfijas uzņemšana. Tā es reiz atskārtu, ka daudzu Hamburgas māju stūri nav taisnā, bet šaurā leņķī,» tā mākslinieks.

Vasaras plenēri Jelgavā, Kuldīgā un Hamburgā ir ikgadēja «Mansarda» tradīcija. R.Junkers atklāj, ka labprāt audzēkņus ved uz pilsētām, kuras pārzina, kurās pats vairākkārt ir bijis un izzinājis.

Ar pietāti pret pamatvērtībām

Nākamgad mākslas studijai «Mansards», ko R.Junkers vada kopā ar mākslinieci Kristīnu Landau-Junkeri, apritēs desmit gadu, un šobrīd tā pulcē vairākus desmitus bērnu, jauniešu un pieaugušo, kuri vēlas apgūt klasiskas mākslas vērtības. «Es turos pie pamatvērtībām – uzskatu, ka sākumā bērniem jāapgūst mākslas pamati un tikai tad var sākt eksperimentēt, nevis otrādi. Arī mākslinieks dažreiz uztaisa kādu neparastu instalāciju – tā izskatās labi, bet ir svarīgi, lai tai būtu arī mākslinieciskā vērtība, doma. Tie interesantie darbi, manuprāt, aiziet šaurā līmenī – nedomāju, ka to vajadzētu kultivēt,» pārdomās dalās R.Junkers.

Viņš uzskata, ka pedagogam ir jāpalīdz audzēkņiem un nav slikti darbus radīt kopā. «Ja jau skolotājs nedrīkst palīdzēt, tad kam viņš vispār ir vajadzīgs? Es palīdzu bērniem veidot darbus, tikt uz pareizajām sliedēm. Ir pedagogi, kuri, iespējams, to nevar, jo ir teorētiķi, nevis mākslinieki, tādēļ es labprāt dalos savā pieredzē,» atklāj mākslas studijas vadītājs. «Daudzi nevēlas domāt, bet triept uz audekla krāsas, taču es cenšos parādīt, ka ar iemaņām un vienkāršiem materiāliem, piemēram, zīmuli un guašu, var radīt vērtīgus darbus. Nav nepieciešams drukāt bērnu darbu reprodukcijas uz dārgām planšetēm vai papīra – arī autentiski darbiņi ir vērtīgi,» tā R.Junkers.

Lielu gandarījumu mākslas pedagoģijā viņam sagādā tuvā saikne ar audzēkņiem un viņu vecākiem, kas palīdz veiksmīgāk atrast pieeju katram studijas dalībniekam. «Lielās skolās pedagogi pat nepazīst visus bērnus, kur nu vēl viņu vecākus. Man ir iespēja izjust katra bērna individualitāti. Viens pedantiski klausa, ko es stāstu, un pilda visus uzdevumus, savukārt cits pats ir liels mākslinieks un manī vispār neklausās. Katram ir vajadzīga citāda pieeja,» ar smaidu teic pedagogs.

Mākslā neiztikt arī bez matemātikas un ķīmijas

R.Junkers atklāj, ka nolēmis kļūt par mākslinieku jau sešu gadu vecumā. Viņš ir absolvējis Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratīvās noformēšanas nodaļu, bijis mākslinieks Kuldīgas un Dobeles Lauktehnikas apvienībā un Vecauces pilī, kur vadījis arī bērnu un jauniešu mākslas studiju. Tāpat R.Junkers vadījis Bēnes Mūzikas un mākslas skolas Vizuāli plastiskās mākslas nodaļu. «Visu mūžu esmu dzīvojis no mākslas. Protams, nevaru teikt, ka esmu daudz sapelnījis, bet izdzīvojis gan. Uzskatu, ka viss ir atkarīgs no tā, cik daudz pats esi gatavs darīt. Piemēram, kad pieņēma likumu, ka arī mākslas skolotājiem nepieciešama pedagoģiskā izglītība, izstudēju pedagoģiju. Tāpat uzskatu, ka māksliniekam ir jāzina matemātika, fizika, ķīmija, lai var aprēķināt, piemēram, scenogrāfijas mērogu un izvērtēt tās transportēšanas veidus, izprast materiālu ķīmiskās īpatnības,» spriež R.Junkers, kurš apguvis arī datordizainu Liepājas Universitātē.

Mākslinieks atklāj, ka viss nācis pamazām. Šobrīd viņa vadītā mākslas studija darbojas divās vietās – tā atrodas gan Jāņa ielā, gan arī pie pilsētas bibliotēkas –, taču pirms desmit gadiem, kad pārcēlies uz dzīvi Jelgavā, R.Junkeram bijuši vien četri audzēkņi. «Pieņēmu lēmumu, ka vēlos veidot savu mākslas apmācības modeli, mācot tikai to, kas, manuprāt, ir svarīgs. Lai attīstītos, vajadzēja plašāku vidi, tādēļ pieņēmām lēmumu pārcelties uz Jelgavu,» stāsta mākslinieks.

Scenogrāfija ir sadarbība

Pirmais Ā.Alunāna Jelgavas teātra iestudējums, kura scenogrāfiju veidoja R.Junkers, bija režisores Lūcijas Ņefedovas «Sprīdītis», kas pirmizrādi piedzīvoja 2011. gadā. «Protams, uzsākt darbību jaunā vietā nebija viegli, bet man bija pieredze, savs mērķis. Tā, piemēram, mani uzrunāja Alunāna teātra direktors Arvīds Matisons – mākslinieks un scenogrāfs Edvīns Kalnenieks scenogrāfiju vairs neveidoja, un vajadzēja atrast kādu, kas to varētu. Atminos, tolaik man nebija ne vajadzīgo instrumentu, ne piemērotu telpu, arī laika bija maz, bet es, protams, piekritu. Tas ir mākslinieka uzdevums – atrast radošu risinājumu. Man toreiz viss izdevās, un sadarbību turpinām arī šobrīd,» stāsta R.Junkers.

Rudenī Jelgavā notiks Ā.Alunāna Jelgavas teātra iestudējuma «Mīlestība un baloži» pirmizrāde, pie kura vizuālā noformējuma šobrīd strādā R.Junkers. «Savu māksliniecisko rokrakstu var rādīt personālizstādēs, bet scenogrāfiju diktē literārais darbs. «Mīlestība un baloži» risinās krievu sādžā, tādēļ iedvesmojos no krievu glezniecības, pētu tradicionālos rakstus un simbolus. Pats ko tādu es visdrīzāk negleznotu, bet man kā scenogrāfam jāspēj uztvert iestudējuma raksturu,» tā mākslinieks. Viņš uzskata, ka scenogrāfijas veidošana ir kopdarbs – spēja rast kopsaucēju ar režisoru, strādāt ar gaismotāju, kuram ir liela nozīme tajā, kā dekorācijas izskatīsies no skatītāju skatpunkta. «Šajā procesā ir būtiska sadarbība un savstarpēja uzticēšanās. Tāpat ir svarīgi domāt par telpu, tās izmēru – nevar visu piekraut ar dekorācijām, neatstājot vietu aktieriem, vai radīt ļoti dārgu scenogrāfiju, kas sevi neatpelna. Tāpēc arī tas ir teātris – lai aktieri konkrēto ainu uzburtu. Ne vienmēr uz skatuves ir jānoliek sofa – to var apspēlēt,» vērtē R.Junkers, papildinot: scenogrāfiju viņš neveido kā amatnieks, bet gan izdzīvo katru iestudējumu.

Māksla uztvert sajūtu kopumu

Daudzi jelgavnieki R.Junkeru pie molberta redzējuši dažādos pilsētas notikumos, piemēram, Baltā galdauta svētkos pilsētas bibliotēkas pagalmā, Piena paku laivu regatē, gleznā tverot tā brīža sajūtas. «Iemūžinot gleznā kādu notikumu, cenšos parādīt kopējo iespaidu – visu pasākumā valdošo sajūtu atspoguļojumu,» atklāj mākslinieks, papildinot: ir svarīgi saprast, kas būs darba centrā, kādu krāsu gammu izvēlēties, lai atspoguļotu konkrēto dienu.

Jāpiebilst, ka R.Junkera pasākumu fiksācijas rotā Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas torņa konferenču zāli, kur viņa darbi izvietoti uz nenoteiktu laiku. «Manuprāt, nav nepieciešams katru mēnesi mainīt izstādes – cilvēki tās vienkārši nespēj uztvert. Iespējams, tas ir vajadzīgs pašam māksliniekam, bet personīgi man tas nav būtiski, tādēļ personālizstādes veidoju reti. Ja kādam patīk mani darbi, gan jau atradīs veidu, kā mani uzrunāt, bet nevienam ar savu mākslu virsū nebāžos. Arī plenērā dažreiz pienāk klāt cilvēki un jautā, cik varētu maksāt šis darbs. Es jau varu pateikt jebkādu summu, tāpat daudzi nebūs gatavi to maksāt. Simts eiro varbūt skan daudz, bet par to naudu ir jādzīvo, jāielej degviela... Es gleznas radīšanā esmu ieguldījis lielu darbu, domājis, veidojis skices, tādēļ man ir žēl tā vienkārši no tās šķirties.»

Pats par sevi, bet daļa no pilsētas

R.Junkers spriež, ka reti kurš mākslinieks viņa vecumā spējis iztikt ar mākslu vien – arī viņš nebija cerējis, ka soli pa solim izdosies izveidot savu studiju un nodarboties ar to, kas pašam ir būtisks. «Varētu šķist, ka esmu privātas mākslas studijas vadītājs un ar pašvaldību man nav nekāda sakara, taču es dzīvoju un strādāju Jelgavā, un šī sadarbība ir nepieciešama. Esmu arī Jelgavas Mākslinieku biedrības biedrs un atbalstu biedrības izstādes – tam visam ir liela nozīme,» norāda mākslinieks.

Viņš augstu vērtē Jelgavā notiekošos smilšu un ledus skulptūru festivālus, kas sniedz iespēju tepat redzēt augstas klases tēlniecību. «Man nav būtisks pasākums kā izklaide, bet gan iespēja tajā izglītoties. Man ir patīkami skatīties uz skulptūrām, kurās redzu kompozīciju, dažādas formas, – to pamatā ir zināšanas. Ar interesi vēroju, kā katrs mākslinieks tehniski un mākslinieciski risinājis savu skulptūru. Tāpat pozitīvi vērtēju bērnudārzos izveidotās koka skulptūras, kas ir ne vien ar māksliniecisku, bet arī funkcionālu vērtību,» stāsta R.Junkers. Mākslinieks spriež, ka Jelgava ir ne vien ražošanas, bet arī kultūras pilsēta, īpaši izceļot Pasta salas arhitektūru un kultūras namu, kurā visu laiku notiek pasākumi, kas ir spējīgi pulcēt skatītāju pilnu zāli.

Foto: Ivars Veiliņš/«Jelgavas Vēstnesis»

Viedokļi

Pievienot komentāru

Saistītie raksti