Meklēšanas forma

Apmācies 7 °C R-ZR vējš 4.1 m/s
Svētdiena, 2017. gada 30. AprīlisVārda dienu svin: Lilija, Liāna

Māksliniekam, interpretējot vēsturi, jāievēro sarkanās līnijas

Ilze Knusle-Jankevica
Šodien Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā tikās vēsturnieki un rakstnieki, lai diskutētu par vēsturiskās daiļliteratūras un vēsturiskās patiesības mijiedarbību. Diskusijas laikā izkristalizējās atziņa, ka vēstures avoti ir dažādi – dokumenti, vēsturnieku pētījumi, atmiņas un citi, un tos visus var izmantot, tomēr māksliniekam, interpretējot vēsturi, būtu jāievēro sarkanās līnijas.

«Ja mākslas darba varonim jāizdzīvo mīlas mokas, tā dēļ karš nevar sākties gadu ātrāk vai gadu vēlāk – tās ir ģenerālās vēstures līnijas, kas jāievēro mākslā. Ja mākslinieks nerada savu vēsturi, tad ar to pietiek,» savu viedokli pauda vēsturniece Inese Dreimane, aizsākot sarunu par vēstures atspoguļošanu mākslā. Rakstnieks Māris Bērziņš par savu romānu «Svina garša» teic, ka centies tajā sasniegt vēsturisko patiesību, bet tas nav bijis viegli. «Ar faktiem vien, ko varēju atrast, pilnasinīgam literāram darbam nepietika, tāpēc sāku vākt arī cilvēku atmiņas. Nereti vairāki cilvēki vienu un to pašu notikumu atceras citādāk, tāpēc laikam tā vēsturiskā patiesība beigās sanāk drusku iluzora,» tā rakstnieks. Viņš uzskata, ka vēsturiskā darbā literatūra jāieliek vēstures faktu rāmī un upurēt vēsturisko patiesību, ir pārspīlēti un nepareizi. «Rakstot romānu, biju sev izvirzījis iekšējo uzdevumu – uzrakstīt tā, lai neviens vēsturnieks man nepiesietos. Tāpēc ievēroju ne tikai vēstures ģenerālās līnijas, bet arī dažādas detaļas, piemēram, vai tajā laikā varēja lietot konkrētus vārdus, ko gribēju izmantot romānā. Bija arī tāda nianse: biju izdomājis, ka mana romāna varonis 1941. gadā strādās tirgū, bet kādā daiļdarbā izlasīju, ka tolaik jau bija sācis karš un visi tirgu Rīgā bija slēgti. Izlasu un, pirmkārt, man tas neder, otrkārt, kaut kā neticas. Tad nu meklēju periodikā tā laika liecības un ziņas, vairākkārt pārbaudīju un secināju, ka tirgi strādāja,» stāsta M.Bērziņš.

Rakstniece Inese Zandere spriež, ka jautājums par sarkanajām līnijām vēstures atspoguļošanā ir pielīdzināms valodas lietojuma jautājumam. «Manuprāt, sarkanās līnijas ir zināšanas. Ja daiļdarbā valodu lietojam nepareizi, tad tāpēc, ka tas nepieciešams māksliniecisko mērķu dēļ – mākslinieciskos līdzekļus mākslinieks var izvēlēties dažādus. Bet šīs sarkanās līnijas nedrīkst pārvietot nezināšanas dēļ. Piemēram, Andra Manfelde savā darbā «Virsnieku sievas» pēcvārdā skaidro, ka apzināti darbā iepinusi daudzas lietas, kas 70. gadu cilvēki nevarēja apzināties, piemēram, viņi nelietoja jēdzienu dzelzs priekškars. Domāju, ka arī tā var rīkoties, jo jādomā par mērķauditoriju: ja pieturēsimies pie kara laika leksikas, bērni un jaunieši mūs nesapratīs. Man reiz pēc kāda pasākuma skolā viens zēns pajautāja, ko tas īsti nozīmē partizāns. Mums ir jādomā, ka vēsturi izstāstīt jaunajai paaudzei viņiem saprotamā valodā,» uzskata rakstniece. Turpinot šo domu, rakstnieks Māris Rungulis norādīja, ka rakstnieks tomēr ir sava laika produkts, un no šī rāmja izkāpt ir ļoti grūti. «Piemēram, Vizma Belševica savā darbā «Bille» runā bērna muti un stāsta, ka par izrunāšanos skolā viņu aizvedīšot uz Salaspils nometni, kur bērniem izsūcot visas asinis. Vēsturnieki pierādījuši, ka tādas lietas Salaspilī nenotika, bet tāda bija padomju laika propaganda, un rakstniece to tā atceras,» stāsta M.Rungulis.

Vēsturniece I.Dreimane uzsver, ka historiogrāfija mainās atkarībā no jauniegūtiem faktiem, un tas nav slikti. Tomēr māksliniekam un ikvienam vajadzētu atcerēties: «Tas, kas nav noticis, nav noticis, bet tas, kas ir noticis, ir noticis noteiktā laikā un apstākļos.» Vēsturnieks Ilgvars Butulis papildina, ka katrs laikmets izvirza savus jautājumus, piemēram, agrāk filmā bija būtiski parādīt vīrus leģionāru formās, bet šodien par šo tēmu tiek uzdoti jau citi jautājumi, jo vēsturnieki atklāj jaunus faktus, informāciju.

Diskusijas dalībnieki vienojās arī, ka ir dažāda veida literatūra, un katrai savi uzdevumi un prasības: zinātniskie darbi; populārzinātniskā literatūra; atmiņu un emuāru literatūra; daiļliteratūra. «Literatūrā nekādi pārmetumi un sarkanās līnijas rakstnieka rokas nesasies,» uzskata I.Zandere, norādot, ka Latvijā nav attīstīta populārzinātniskā literatūra, kas vēstures faktus, stāstu izstāstītu vieglākā valodā. Te gan oponēja vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs, sakot, ka jebkuram rakstītājam būtiskākais ir atbildība par to, lai tiktu saglabāts vēstures stāsts un to, cik daudz atļaujamies aizlāpīt to, ko šobrīd nezinām.

Diskusijas noslēgumā savas pārdomas izteica arī daži pasākuma apmeklētāji. Piemēram, kāda skolotāja norādīja, ka vidusskolā mācību procesā labprāt izmanto vēsturiskos romānus, bet ar vienu noteikumu – liekot pretī vēstures dokumentus un liekot skolēniem salīdzināt. Līdzīgu domu pauda arī vēsturnieks Andris Tomašūns: «Varbūt nav tik svarīgi uzrakstīt vēsturi un to kādam iemācīt vai vētīt vēstures faktus literatūrā. Pats svarīgākais ir audzināt cilvēkus ar kritisko domāšanu, kuri paši var izvērtēt avotus.» Noslēgumā Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja krājuma glabātājs Aldis Barševskis aicināja ikvienu izturēties atbildīgi pret vēstures avotiem, tostarp dokumentiem, vēstulēm, atmiņām un citiem, kas raksturo pēdējos 25 gadus, jo arī par šo laiku reiz tiks veikti vēstures pētījumi.

Jāatgādina, ka šodien muzejā notika diskusija «Literatūra okupāciju laikā», ko rīkoja Latvijas okupācijas muzejs sadarbībā ar Jelgavas pilsētas bibliotēku ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu.

Foto: Ivars Veiliņš

Galerija

Viedokļi

Pievienot komentāru

Saistītie raksti