Meklēšanas forma

Lietus 2 °C D-DA vējš 3.5 m/s
Pirmdiena, 2018. gada 10. DecembrisVārda dienu svin: Guna, Judīte

Dzelzceļam Jelgavā aprit 145 gadi; muzejs priecātos par fotogrāfijām

Ilze Knusle-Jankevica
Tieši šodien, 21. novembrī, aprit 145 gadi, kopš Jelgavā ir dzelzceļš: līnija Jelgava–Rīga bija viena no pirmajām Latvijā, un, pēc vēsturnieku teiktā, tikpat gadu ir arī Jelgavas dzelzceļa stacijai. Muzejos materiāli par dzelzceļa vēsturi ir visai skopi, tāpēc Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs priecātos par dzelzceļa vēstures liecībām un fotogrāfijām, jo īpaši, padomju laiku, kad tādu svarīgu infrastruktūras objektu kā dzelzceļš fotografēt nedrīkstēja.
Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja galvenais krājuma glabātājs Aldis Barševskis stāsta, ka doma par dzelzceļa līnijas izbūvi līdz Jelgavai sākusi virmot jau 19. gadsimta 50. gados, bet trūcis vajadzīgā kapitāla, garantiju un atvieglojumu gan būvniecības uzsākšanai, gan tās sekmīgai pabeigšanai. Un tikai 1867. gadā Rīgā nodibināja Kurzemes muižnieku un Rīgas tirgotāju biedrību, kuras uzdevums bija dzelzceļa līnijas Rīga–Jelgava būvniecība. Tās ietvaros nodibināja Rīgas–Jelgavas dzelzceļa akciju sabiedrību, un pēc 17 mēnešiem darba – 1968. gada 21. novembrī – tika atklāta dzelzceļa līnija, ieskaitot tiltus pār Lielupi, kas Jelgavu savienoja ar Latvijas galvaspilsētu. Tā bija 41,5 kilometrus gara, jo tolaik Rīgas stacija atradās šaipus Daugavai, starp Uzvaras bulvāri un Akmeņu ielu. 1873. gadā tagadējā 13. janvāra ielā tika atvērta Rīgas–Bolderājas stacija, līdz ar to Jelgavas–Rīgas līnija tika pagarināta līdz Rīgas centram un kļuva 43 kilometrus gara. Tad arī tapa dzelzceļa tilts pār Daugavu.
Jāpiebilst, ka pirmsākumos dzelzceļš bija privātīpašums un tika izveidots kravu pārvadājumiem, tomēr izņēmuma kārtā tika vadāti arī pasažieri, kas jau tolaik tika uztverta kā iespēja papildus nopelnīt. 1894. gadā Rīgas–Jelgavas dzelzceļš kļuva par valsts īpašumu.
 
No oglēm līdz elektrībai
Dzelzceļa muzeja speciālists Toms Altbergs stāsta, ka pirmos vilcienus Latvijā vilka tvaika lokomotīves, kas tika kurinātas ar oglēm. Toreiz vilciena personāla komandā ietilpa lokomotīves vadītājs, viņa palīgs, kurinātājs, konduktors, bukšu eļļotājs, bet tagad ar vilciena vadību galā tiek viens divi mašīnisti. Laikā no 1950. līdz 1980. gadam notika pāreja no tvaika vilces uz elektrovilci un dīzeļvilci. 
Šobrīd Latvijā elektrovilcienus izmanto tikai piepilsētas pasažieru pārvadājumos. Dīzeļvilce nodrošina visus kravas un daļu pasažieru pārvadājumus, izmantojot gan dīzeļvilcienus (vietējie pārvadājumi), gan pasažieru vilcienus ar lokomotīves vilci (starptautiskie pārvadājumi).
 
No 4 līdz 13
Šodien dzelzceļa maršrutā Jelgava–Rīga ir 13 pieturas: Jelgava, Cukurfabrika, Ozolnieki, Cena, Dalbe, Olaine, Jaunolaine, Baloži, Tīraine, Biznesa augstskola «Turība», Atgāzene, Torņakalns, Rīga. Tad, kad dzelzceļa līniju tikko uzbūvēja, bija tikai četras pieturas – Jelgava, Olaine, Torņakalns, Rīga.
Jāpiebilst, ka otra pietura Jelgavas teritorijā – Cukurfabrika – eksistē kopš 1928. gada. Tā tika izbūvēta cukurfabrikas strādnieku vajadzībām, bet tagad to izmanto lielākā daļa Pārlielupes iedzīvotāju. Diemžēl plašāku ziņu par šo pieturu Dzelzceļa muzejā nav.
Iespējams, nākotnē pieturu skaits šajā līnijā palielināsies, jo Jelgavas pilsētas attīstības programmā ir iekļauts punkts par vēl vienas dzelzceļa pieturas izveidošanu – pie autobusu rūpnīcas «Amo Plant», kur koncentrējas vairāki ražošanas uzņēmumi un strādā vairāk nekā 600 cilvēku. «Latvijas dzelzceļa» preses sekretārs Māris Ozols norāda, ka pagaidām gan par šo jautājumu konkrētu ziņu nav.
 
Staciju projektējis pilsētas galvenais arhitekts
Jelgavas stacija (agrāk – Mītava I) uzbūvēta tajā pašā gadā, kad dzelzceļš uz Rīgu. 1868. gadā tā bija celta no sarkaniem ķieģeļiem pēc arhitekta Oto Dīces projekta. Jāpiebilst, ka O.Dīce no 1863. līdz 1872. gadam bija Jelgavas pilsētas arhitekts un Jelgavā projektējis tādus tālaika objektus kā Latviešu draudzes mācītāja māja Pētera ielā, sinagoga, dzelzceļa stacija. 
A.Barševskis norāda, ka Pirmajā pasaules karā, 1915. gadā, staciju stipri sapostīja. «Kad atkāpās krievu armija, tā saspridzināja ūdensvada torni stacijas teritorijā, pašu ēku, telegrāfa vadus un līnijas, kā arī abu dzelzceļa tiltu pār Lielupi posmus. Vācijas armijas sapieri to visu, ieskaitot tiltus, saremontēja līdz 1917. gada vasarai,» viņš stāsta, piebilstot, ka Latvijas laikos nekādi būtiski remonti stacijā nav notikuši. 
Šobrīd «dienas kārtībā» ir vērienīgs projekts par satiksmes termināļa izveidi Jelgavā, ko realizēs pašvaldība sadarbībā ar «Latvijas dzelzceļu». Tas paredz autoostas pārcelšanu pie stacijas, plaša stāvlaukuma izbūvi un dzelzceļa infrastruktūras uzlabošanu, tostarp peronu paaugstināšanu, zemākas grīdas vilcienu iegādi un rezultātā – pasažieru ērtāku iekāpšanu vilcienā.
 
Var braukt arī otrā virzienā
Būtisks pavērsiens Jelgavas dzelzceļa vēsturē bija līnijas izbūvēšana uz Liepāju – darbi tika uzsākti 1873. gadā, un sākotnēji sliedes «gāja» caur Mažeiķiem. Tādu līniju, kāda tā ir šodien, izbūvēja krietni vēlāk – 20. gadsimta 20. gados: vilcienu līnija Liepāja–Glūda tika atklāta 1927. gada 8. oktobrī. Jāpiebilst, ka 19.–20. gadsimtu mijā tika izbūvēta arī dzelzceļa līnija no Jelgavas uz Tukumu un Krustpili. 20. gadsimta 30. gados caur Jelgavu kursēja arī starptautiskā dzelzceļa satiksme, piemēram, uz Vāciju (Prūsiju).
Šobrīd pasažieru vilcieni no Jelgavas kursē uz Rīgu un Liepāju, vēl ir līnija uz Ventspili, bet uz Lietuvu caur Jelgavu vilcieni vairs nekursē.
Jelgavas stacija visā tās pastāvēšanas vēsturē ir bijis stratēģiski ļoti svarīgs transporta punkts un savu nozīmi nav zaudējis arī šobrīd. «Latvijas dzelzceļa» pārstāvis M.Ozols norāda, ka pērn gandrīz puse visu Latvijas dzelzceļa kravu tika vestas caur Jelgavu: uz Ventspili ap 40 procenti, uz Liepāju – apmēram 7 procenti. 2012. gadā kopējais pa dzelzceļu pārvadāto kravu apjoms bijis 60,6 miljoni tonnu. Savukārt, runājot par pasažieru pārvadājumiem, pērn pasažieru apgrozījums Jelgavas stacijā bija 1,52 miljoni. Tas nozīmē, ka vidēji dienā caur staciju «izgājis» 4151 cilvēks.
 
Valsts valstī
Šobrīd «Latvijas dzelzceļa» galvenā kompetence ir pārvadājumu nodrošināšana un dzelzceļa infrastruktūras uzturēšana, bet Dzelzceļa muzeja darbinieks T.Altbergs norāda: agrāk dzelzceļa pilnvaras bija daudz plašākas un tas pat ticis dēvēts par valsti valstī. «Kādreiz dzelzceļam bija sava iekšējā policija, VDK nodaļa, ēdināšanas uzņēmumu, pārtikas un rūpniecības veikalu un aptieku tīkls, kā arī sava neatkarīga komunikācijas sistēma,» viņš stāsta. Grāmatā «Dzelzceļi Latvijā» minēts, ka Jelgavas stacija bija 78 metrus gara un 18 metrus plata ēka. Stacijas ansamblī ietilpa arī tvaika lokomotīvju šķūnis (depo), vagonu šķūnis, preču šķūnis, svaru būda, preču rampa, ūdenstornis, pārmijnieka būda, malkas šķūnis un dzīvojamā ēka. Interesanti, ka pirmajā depo, kas tika uzcelts Jelgavā, ietilpa vien četras lokomotīves. Par kādreizējo vērienīgumu vēl joprojām liecina plašās dzelzceļam piederošās teritorijas un būves. 
Spriežot pēc publikācijām presē, kādreizējai dzelzceļa policijai bija visai plašs darba lauks un risināmo jautājumu loks. Līdz 2009. gadam eksistēja atsevišķa Valsts policijas Dzelzceļa policijas nodaļa, bet tagad kārtību stacijā uzrauga un nelikumības novērš Valsts policijas attiecīgais iecirknis, kura pārraudzības teritorijā ietilpst stacija. 
 
Tilts piederēja dzelzceļam
Jāpiebilst, ka viaduktu pār sliedēm jeb gaisa tiltu arī būvēja kā dzelzceļa infrastruktūras objektu. Tas celts no 1926. līdz 1928. gadam un sākotnēji atgādināja dzelzceļa tiltus – ar metāla konstrukcijām lokiem. Tiltu būvēja AS «Stars», tas bija 70,3 metrus garš un izmaksāja 242,5 tūkstošus latu. Ir zināms, ka 1977. gadā tilta dzelzs laidumu nomainīja pret dzelzsbetona konstrukcijām. Jāpiebilst, ka brīnumainā kārtā Otrajā pasaules karā gaisa tilts netika nopostīts, kaut gan tilts pār Lielupi un vairākas stacijas ansambļa būves stipri cieta.
Tagad tiltu apsaimnieko pašvaldības iestāde «Pilsētsaimniecība», un nupat Lietuvas šosejas rekonstrukcijas projekta laikā veikti tā remontdarbi.  
 
Bijusi arī Aleksandra un Hitlera iela
Kā norāda A.Barševskis, interesanta ir arī ielu nosaukumu maiņa stacijas apkārt­nē. Viņš stāsta, ka, piemēram, tagadējais Zemgales prospekts un Akadēmijas iela agrāk bija Aleksandra prospekts un to rotāja moderni un grezni mūra nami, bet 1941. gadā, kad ielas pārdēvēja vācu okupācijas vara, tas tika nosaukts par Ā.Hitlera ielu. Tagadējo Stacijas ielu 19. gadsimtā sauca par Strēlnieku ielu, bet vēlāk pārdēvēja par Stacijas ielu – šis nosaukums palika arī padomju laikā.
Senajos laikrakstos figurē arī Zemgales iela – 1936. gadā laikrakstā «Jaunākās Ziņas» teikts, ka paredzēts asfaltēt ielu un stacijas laukumu no Zemgales prospekta līdz Zemgales ielai un ierīkot skaistus puķu laukumus un alejas.
 
Ar Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeju var sazināties, zvanot pa tālruni 63023383 vai rakstot e-pastu muzejs@muzejs.jelgava.lv. 
 
Foto: no Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja un Latvijas dzelzceļa muzeja arhīva

Galerija

dzelzcela vesture dzelzcela vesture dzelzcela vesture «Kases aparāts» stacijā. Stacija. 1941. gads. Stacija. 1946. gads. Kaujas stacijā. 1944. gads. Stacija pēc kara. Stacijas perons. Cara laiki. Stacija vācu okupācijas laikā. Stacija. 1916. gads. Jelgavas stacija. 1917. gads. Karā nopostītā stacija. Stacija. 20. gadsimta sākums. Stacijas interjers. 20. gadsimta 30. gadi.

Viedokļi

Pievienot komentāru

Saistītie raksti