Nosūtīt draugam Drukāt

Kristīne Langenfelde

Namu apsaimniekošana nekad nav bijusi pateicīga uzņēmējdarbības forma. Ikdienas darbā apsaimniekotāji visbiežāk dzird sūdzības – paldies skan retāk un negūst tādu rezonansi sabiedrībā. Tur kaut kas plīsis, tur nekvalitatīvi saremontēts, tur par dārgu paprasīts – tādus piemērus var minēt teju no katra apsaimniekotāja darba. Līdz ar nākamo gadu, kad valstī stāsies spēkā jaunais Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums, kas regulēs virkni nosacījumu starp dzīvokļu īpašniekiem un apsaimniekotāju, situācija varētu kļūt saprotamāka abām pusēm. Arī J.Vidžis uzsver, ka attīstība ir nepieciešama jebkurā jomā un likums daudzas lietas sakārtos.   

Pats galvenais – beidzot tiks noteiktas pārvaldnieka un dzīvokļa īpašnieka tiesības un pienākumi pārvaldīšanas procesā. Ir svarīgi saprast, ka dzīvokļa īpašnieks var ne tikai gūt labumu no sava īpašuma, to izmantojot, bet viņam ir arī pienākums par to rūpēties, uzturēt un segt izdevumus. Apsaimniekotājs var īstenot tikai tos darbus, kas saskaņoti ar dzīvokļu īpašniekiem un par kuriem viņi ir gatavi norēķināties. Tāpat beidzot būs likumiski noteiktas pamatprasības pilnvarojuma līgumam, kādi nosacījumi tajā jāiekļauj, kā līgumsaistības izbeigt. Jaunums ir tas, ka turpmāk arī apsaimniekotājam būs tiesības lauzt līgumu. Līdz šim šādas tiesības bija tikai dzīvokļu īpašniekiem. Cik tas ir aktuāli? Grūti spriest, taču arī tas var būt risinājums, ja starp apsaimniekotāju un dzīvokļu īpašniekiem neveidojas sadarbība. Esmu uzsvēris, ka vienīgi dzīvokļu īpašnieku izvēle ir, kādu apsaimniekotāju izvēlēties. Mēs varam informēt, ieteikt, piedāvāt, bet lēmums jāpieņem dzīvokļu īpašniekiem. Ja īpašniekiem šķiet, ka kāds cits šo pakalpojumu veiks kvalitatīvāk, tad ir dabiski, ka rodas vēlme mainīt apsaimniekotāju. Jāatgādina, ka pirms tam gan ir būtiski izvērtēt visus par un pret. 

Jāatzīst, ka mūsu ikdienas darbā tas lielas korekcijas neieviesīs, jo JNĪP jau līdz šim virkni prasību, kas tikai tagad iekļautas likumā, jau īsteno. Piemēram, tā sauktās mājas lietas – šādas atskaites par katras mājas stāvokli, uzkrājumiem mēs gatavojam kopš 2000. gada, turklāt tajās jau šobrīd iekļaujam praktiski visu informāciju, ko likums pieprasīs tikai no nākamā gada. Varbūt tā būs nedaudz detalizētāka, bet pēc būtības mēs jau to īstenojam. Tāpat arī noteikts, ka, mainot apsaimniekotāju, māja jaunajam pārvaldniekam jānodod ar visām tā brīža saistībām vai uzkrājumiem. Arī to jau mēs darām – manuprāt, tas ir tikai loģiski, ja iedzīvotāji ir maksājuši apsaimniekotājam, līdzekļi ir uzkrāti un, mainot pārvaldītāju, uzkrājums nonāk pie jaunā apsaimniekotāja. Piemēram, māja Akadēmijas ielā 28, kas pirms laika atteicās no mūsu pakalpojumiem un nodibināja savu biedrību, – viņiem bija uzkrājums vairāki tūkstoši latu, ko arī atdevām biedrībai. Diemžēl pieredze liecina, ka nereti šādos gadījumos uzkrātā nauda ir kā tāds atspēriens pirmajiem mēnešiem, kas varbūt šķiet vilinoši, bet, kad iekrājums izsīkst, sākas problēmas un labi iecerētā apsaimniekošana nevedas. Ir jāsaprot, ka katrs darbs un katrs pakalpojums prasa līdzekļus. Ja dzīvokļu īpašnieki nav gatavi par tiem maksāt, tad apsaimniekotāja maiņai nebūs nekādas nozīmes.

Nē, pašlaik mēs neesam parādā nevienam pakalpojuma sniedzējam – esam pilnībā norēķinājušies gan par ūdeni, gan siltumu, gan citiem pakalpojumiem savās apsaimniekotajās mājās. Neapšaubāmi, mūsu pluss ir tas, ka esam liels uzņēmums – apsaimniekojam vairāk nekā 400 mājas. Protams, daļa iedzīvotāju rēķinus maksā nesistemātiski, uzkrājas parādi, taču mūsu uzņēmums ar savu darbību spēj tikt galā ar radušos situāciju un uz zināmu laiku nepārtraukt pakalpojumu sniegšanu. Mēs lieliski izprotam, kāda ir šā brīža ekonomiskā situācija – viegli nav nevienam, tāpēc ar katru parādnieku strādājam individuāli, izveidojam atmaksas grafikus, vienojamies. Ja mēs apsaimniekotu tikai pāris māju, tad noteikti šādā veidā palīdzēt iedzīvotājiem nebūtu iespējams. Un tad arī var veidoties situācija, ka sāk lemt, vai šai mājai vispār pieslēgt siltumu, vai izvest atkritumus. JNĪP kā uzņēmums sniedz virkni citu pakalpojumu, no kuriem gūst ieņēmumus, lai mums būtu papildu līdzekļi, kas ļauj ne tikai noturēties, bet arī attīstīties. 

Nešaubīgi. Par ekonomiju esmu runājis vairākkārt – tas ir visa pamatu pamats, ja cilvēks vēlas, lai viņa rēķini būtu mazāki. Protams, labākais risinājums ir ēkas renovācija vai siltināšana, bet zinu, ka iedzīvotājiem ir grūti vienoties un sākt darbus visā mājā uzreiz. Tas ir ļoti darbietilpīgs process. Tāpēc iesaku sākt ar sevi un savu dzīvokli. Aizvērt kāpņu telpas durvis, aiztaisīt atvērtos logus vai lūku – tas taču neprasa nekādus resursus! Vai tiešām mēs nevaram sākt ar to, ka elementāri neļaujam siltumam izplūst no savas mājas?! Pēc tam jau nāk paša dzīvoklis. Un ar ekonomiju nedomāju tikai siltumu, kam, piemēram, var uzstādīt siltumskaitītāju, bet arī ūdeni, elektrību. Visi saka – tie ir dārgi pakalpojumi, bet nu tad beidzot sākam tos taupīt, lai nemaksātu par to, bez kā patiesībā varam dzīvot! Un tad, kad cilvēks reāli sāks just, ka, nomainot neekonomiskās spuldzes pret ekonomiskajām, vannu aizstājot ar dušu, regulējot siltumu, mēneša rēķini sarūk, varbūt sāks domāt, ka vēl kas jāpadara. To pamēģinās viens kaimiņš, otrs, un varbūt rezultātā tas arī būs atspēriens tam, lai sāktu taupīt visā mājā – ideālā variantā tam arī varētu sekot lēmums par mājas siltināšanu, renovāciju.

Noteikti, jo iedzīvotāji ir kļuvuši daudz izglītotāki siltināšanas jautājumos. Kad sākām sadarbību ar vāciešiem, kas dāvināja 40 procentus no siltināšanas izmaksām, cilvēku izpratne par enerģijas taupīšanu bija minimāla. Viņi tajā vairāk saskatīja izdevumus, nevis ieguvumus. Kāpēc? Tāpēc, ka tolaik pat plašsaziņas līdzekļos informācijas par siltināšanas nozīmīgumu bija ļoti maz. Tagad par to runā daudz vairāk, izglīto cilvēkus un iedzīvotāji sāk apzināties tās nepieciešamību. Protams, es nenoliedzu, ka 4. līnijas mājā viss varbūt nebija gludi nostrādāts, bet patiesībā šīs abas mājas mēs nevaram salīdzināt – vienā darbus veica 2007. gadā, bet otrā – 2009. gadā, kad situācija valstī bija pavisam cita. Jā, būvnieki pieļāva kļūdas 4. līnijas mājā, bet mēs visi zinām, kā celtnieki strādāja sava buma laikā. Jau tagad varu teikt, ka garantijas laiks mājai noteikti tiks pagarināts, lai būvnieks varētu atbildēt par savām neizdarībām. Taču tajā pašā laikā dzīvokļu īpašniekiem jāsaprot, ka uzlabot var tikai to, kas bija iekļauts projektā. Tā ir mūsu cilvēku nelaime – viņi visu grib iegūt par simbolisku samaksu vai, vēl labāk, – bez maksas. Tomēr darbus, kurus projekta gaitā nebija paredzēts veikt, pieprasīt šobrīd ir nekorekti.

Mēs esam ieguvuši ļoti daudz. Sadarbība ar Vācijas partneriem, būvniekiem, finansistiem – tā bija īsta dzīves skola, kas noteikti ļāva kāpināt mūsu profesionalitāti. Es pat gribētu teikt, ka uzņēmuma tehniskais direktors Uldis Lazdiņš, kurš diendienā bija klāt darba procesā, šobrīd ir viens no zinošākajiem speciālistiem valstī šajā jomā. Tas, ko mēs ieguvām no vācu partneriem, nav izmērāms – viņu prasības ir augstākas nekā Latvijā, katrs darbs bija jāsaskaņo, jāpamato, jāizcīna, jāapgūst jaunas tehnoloģijas, prasmes. Un, ja mēs ar savu darbu jelgavniekiem esam spējuši atnest 160 000 eiro, kas kā Vācijas Vides ministrijas dāvinājums ieguldīts šo abu māju siltināšanā, manuprāt, tas nav maz. Te jāuzsver, ka kopumā šī summa ir lielāka nekā 35 lati par kvadrātmetru, ko šobrīd valsts ir gatava līdzfinansēt, siltinot mājas.

Domāju, ka jā. Ne velti mēs esam vienīgie, kas šādu projektu Latvijā īsteno. Mūsu sadarbība sākās jau 2003. gadā, un mēs ar savu darbu vācu pusei pierādījām, ka mums var uzticēties. Neviens vien citu pilsētu apsaimniekotājs vēlētos piedalīties šādā projektā. Noteikti vācu pieredze mums noderēs arī turpmāk. Piemēram, Vācijā šis māju renovācijas process notika pirms desmit gadiem, tāpēc viņiem ir pieredze arī renovēto ēku ekspluatācijā. Izrādās, ka šādas ēkas ir jāprot arī ekspluatēt. Vienkāršs piemērs – ja dzīvoklī nomaina logus, pilnībā mainās dzīvokļa ventilācijas sistēma, gaiss kļūst mitrāks un to ir grūtāk piesildīt. Tāpēc būtiski ir dzīvokli regulāri vēdināt. Varbūt izklausās dīvaini, bet tieši tas ļauj dzīvoklim labāk iesilt. Vai par to mums stāsta logu nomaiņas firmas? Nē! Bet tas būtu jāzina katram. Tieši tāpēc kopā ar vāciešiem plānojam izveidot šādus ieteikumus iedzīvotājiem.       

 

Zināmas korekcijas savā darbā esam ieviesuši. Ir izvērtēts katras nodaļas darbs, esam atraduši veidus, kas ļauj mums ietaupīt, nemazinot kvalitāti. Būtiskākais – esam apvienojuši remontdienestu Pārlielupē. Diemžēl par darbiniekiem un viņu darbu mums bija ne visai labas atsauksmes. No sākuma es pat nespēju tam piekrist. Izvērtējot situāciju, tapa skaidrs, ka zināma taisnība iedzīvotājiem ir. Tāpēc šobrīd esam apvienojuši Remontu–avārijas dienestu un vairs nav atsevišķas vienības Pārlielupē. Tas gan nenozīmē, ka Pārlielupes iedzīvotājiem, lai saņemtu pakalpojumu, jāgaida ilgāk. Jo vēl viena būtiska lieta, ko esam izdarījuši, – uzlabojām remontdarbu uzskaites sistēmu. Tas nozīmē, ka šobrīd katrs iesniegums un sūdzība tiek datorizēti uzskaitīta un ir iespējams to kontrolēt un pārliecināties, kad sūdzība saņemta, cikos uz to atbildīgais darbinieks reaģējis, kad tas novērsts. Tas noteikti uzlabo darba organizāciju un ļauj prasīt atbildību no konkrētā darbinieka. Tāpat mums tiek pārmests tas, ka uzņēmumā neienāk jauni speciālisti. Vai viens esošais speciālists, kurš nemitīgi papildina zināšanas, ir jānomaina tikai tāpēc, lai dotu vietu kādam citam – jaunākam? Nedomāju gan. Tomēr pie mums ir sākuši strādāt arī jauni speciālisti gan grāmatvedībā, gan Remontu–avārijas dienestā, gan Ēku ekspluatācijas daļā speciālists, kurš tikko ieguvis augstāko profesionālo izglītību namu pārvaldīšanā. Šobrīd arī vairāki no mūsu esošajiem darbiniekiem ir sākuši studijas šajā programmā. Tāpēc es uzskatu, ka JNĪP attīstās. Nepiekrītu, ka kaut kas ir jāreorganizē tikai kādas imitētas darbības dēļ – katrām pārmaiņām ir jābūt pamatotām un loģiskām.

Pievienot komentāru