Nosūtīt draugam Drukāt

Ritma Gaidamoviča

Kolektīvs, kurš pirms daudziem gadiem radies, apvienojoties LLU Tehniskās fakultātes puišiem un Ekonomikas fakultātes meitenēm, kolektīvs, kurā ir prezidents, izpilddirektors un personāldaļa – tā īsumā varētu raksturot tautas deju ansambli «Diždancis», kas tikko nosvinējis 30. jubileju un kuru jau piecus gadus vada Ieva Karele. 

«Sākumā domāju, ka esmu par «zaļu», lai būtu A grupas kolektīva vadītāja, taču mani pierunāja Anda Zeidmane, iepriekšējā vadītāja, un es uz to «parakstījos». Tas bija liels izaicinājums, jo pirms tam strādāju tikai ar Valsts ģimnāzijas kolektīvu «Dālderi», kas bija B grupas kolektīvs. Mēs sasniedzām augstu līmeni – šajā grupā mums toreiz vairs nebija kur augt,» stāsta I.Karele. Arī par «Diždanci» pēc pieciem kopā pavadītiem gadiem viņa atzīst, ka rezultāti ir labi un to pierāda piedalīšanās visos koncertuzvedumos pērnā gada Dziesmu un Deju svētkos, deju kolektīvu fināla konkursā un Grand Prix balva Ukrainas festivālā.    

Tautiskā dejā ir viss

I.Karele savu izvēli – tautiskās dejas – argumentē vienkārši: vainīga bērnība. «Arī mani savulaik vecāki aizveda uz pulciņu, un tā viss sākās. Nekāda izcilā soliste sākumā jau nebiju, bet laika gaitā sapratu, ka man tas patīk un arī padodas. Esmu mēģinājusi piedalīties aerobikā, bet tā beidzās jau trešajā reizē, tāpat arī netradicionālās dejas. Man šķiet, ka tautiskās dejas ir tās, kurās ir viss – kustība, treniņš, slodze, kolektīvs, kurā ir gan puiši, gan meitenes, savstarpējās attiecības. Manuprāt, kolektīvi, kur ir abi dzimumi, ir daudz saistošāki un interesantāki. Tad ir arī bagātīgāka kolektīva dzīve,» smaida I.Karele. 

Iespēja katram

Vadītāja atzīst, ka tautas dejas ir visa viņas dzīve, jo pati dejo no piecu gadu vecuma un šobrīd vada trīs kolektīvus – «Diždanci», «Dālderi» un Tērvetes deju kolektīvu «Avots». Viņa ir arī Jelgavas rajona pieaugušo deju kolektīvu virsvadītāja, turklāt līdztekus tam pati turpina dejot.

Izrādās, ka ne tikai deja ir visa dzīve, bet arī «Diždancis» un «Dālderis», jo tie esot kolektīvi, ar kuriem vadītāja dzīvo. «Liela daļa diždanciešu ir manas dzīves neatņemama sastāvdaļa, jo esam kopā izauguši – viņi augumā, es darbā, jo savulaik liela daļa no šobrīd «Diždancī» dejojošajiem mācījās pie manis tagadējā «Jundā», kad viņiem bija vēl pieci gadi, vēlāk arī «Dālderī», bet tagad to turpina «Diždancī»,» stāsta I.Karele.

Par kolektīvu I.Karele teic, ka, viņasprāt, «Diždancis» esot viens no demokrātiskākajiem kolektīviem. «Kad atnāk jauni dejotāji, mēs cenšamies viņus iesaistīt kaut vai vienā divās dejās neatkarīgi no viņu pieredzes, jo man patiesi ir sāpīgi skatīties, ja jaunie dejotāji apzinīgi nāk uz mēģinājumiem, treniņstundās uzcītīgi strādā, bet pēc tam sēž malā. Mēs cenšamies katram dot iespēju augt,» tā vadītāja. Dejotājus I.Karele raksturo kā ļoti spilgtas personības. «Pieņemu – katra kolektīva vadītājs teiktu, ka viņa audzēkņi ir spēcīgas personības, bet šeit tiešām ir jaunieši ar raksturu, mērķiem un arī sasniegumiem. Tiesa gan – veidojot kolektīvu, mēs visi cenšamies ielikties kaut kādos rāmjos, jo ir jāsastrādājas. Ja vajadzīgs, aplaužam arī radziņus, taču liels ieguvums mums ir tas, ka vismaz 25 cilvēki kolektīvā kopā dejo jau no bērnības – es viņu pazīstu, tāpēc lielus pārsteigumus viņi man nevar sagādāt,» stāsta vadītāja. 

«Man ir liels prieks, ka diždancieši savā starpā ir kā ģimene un ka mēs visi kopā esam tik daudz sasnieguši. Sevi gan par mammu nesauktu, drīzāk esmu draugs,» tā vadītāja.

Tālāko pāragri prognozēt

«Skatoties uz situāciju valstī, kāda garantija, ka pašdarbībai netiks nogriezts finansējums? Manuprāt, kolektīva nākotne būs atkarīga no tā, cik pašiem jauniešiem par koncertiem būs jāmaksā, kādi būs viņu dzīves apstākļi. Lai gan jāatzīst, ka pašdarbība nekad nav lutināta ar milzīgu finansiālu atbalstu. Tie, kuri strādā šajā jomā, ir lieli sava darba fanātiski darītāji,» uzskata vadītāja. Bet tautas deja, viņasprāt, noteikti neizzudīs, ja jau Dziesmu un Deju svētki ierakstīti UNESCO grāmatā. «Ja svētki pastāvēs, nedrīkst izzust arī dziesma un deja. Iespējams, ka ar laiku samazināsies kolektīvu skaits, bet deja neizzudīs, jo šobrīd tā ir augstā līmenī un ir ļoti daudz cilvēku, kuriem tas ir tuvu sirdij,» tā I.Karele. 

Viens vadītājs nevar visu

Labākās zāles, lai skrietu atkal kā vāvere ritenī un spētu vadīt trīs jauniešu deju kolektīvus, vadītājai esot brauciens uz jūru ne tikai vasarā, bet arī citos gadalaikos, aiziet ar suni pastaigā uz mežu, koncerti, teātris, taču tam šobrīd laika atliekot visai maz, un, protams, grāmatu lasīšana. «Šobrīd esmu pievērsusies vēsturiskiem romāniem. Pirmās 30 lapas parasti ir grūti iesākt, bet, kad sāku, divas naktis norakstītas, jo vienmēr vēlos pēc iespējas ātrāk uzzināt risinājumu. Nakts negulēta, bet ir lietderīgi pavadīts laiks,» tā vadītāja. «Par neaizstājamu cilvēku «Diždancī» uzskatu dejotāju Ievu Ziemeli, kas jau «Dāldera» laikā aktīvi iesaistījās kolektīva dzīves organizēšanā. Nu jau labu laiku viņu uzskatu par savu asistenti – viņa vada daļu no treniņstundām, palīdz visdažādākajos jautājumos, kas saistīti ar kolektīva radošo darbību un organizatoriskajām lietām,» tā I.Karele. Liels palīgs darbos esot arī scenogrāfe Anna Ziemele, kas katru reizi sakot, ka šis būs pēdējais skatuves noformējums, taču, par laimi, tā tas notiek jau gadus desmit. «Nenoliedzami, lielu darbu visu labā paveic arī kolektīva padome piecu sešu cilvēku sastāvā, uz viņiem tad arī turas visa kolektīva dzīve, jo iekšējās lietas organizē tieši šie cilvēki. Mums ir savs prezidents, izpilddirektors, personāldaļa – cilvēki, kas risina dažādus organizatoriskos jautājumus, jo viens vadītājs jau visu nevar,» tā I.Karele.

Pievienot komentāru