«Ja kāds būtu teicis, ka basīti var spēlēt, sēžot krēslā...»
17. oktobris, 2008
Guntars Skrabis, strādā IT jomā:
«Man «Cerība» ir Ruta Kļaviņa. Tas nu ir viennozīmīgi. Nezinu, kā viss būtu iegrozījies, ja nebūtu viņas... Droši vien ieslīgtu milzīgā depresijā un nezinātu, kā no tās izkļūt. Bet man paveicās, jo tieši tajā brīdī, kad es pēc traumas biju palicis ratiņkrēslā, manā dzīvē ienāca Ruta. Es pat tā īsti vēl nebiju aptvēris, kas notiek, – gulēju slimnīcā, un mana vienīgā doma bija: gan jau tūlīt iziešu rehabilitāciju un atkal varēšu staigāt... Bet tā īsti to visu apdomāt man pat nesanāca, jo Ruta mani ierāva tādā kā virpulī – pēc rehabilitācijas uzreiz sāku darboties «Cerībā». Sāku grūst lodi, mest disku un šķēpu, bet vēlāk arī nodarboties ar ratiņbasketbolu. Ja man – jaunam, fiziski aktīvam – kāds agrāk būtu teicis, ka basketbolu var spēlēt, sēžot krēslā, es tikai pasmaidītu... Bet var, un tagad ar savu komandu jau esam pabijuši mačos Portugālē, Polijā, Lietuvā, nupat kā atgriezāmies no Spānijas. Jā, no vienas puses, varbūt citiem šķiet, ka tas ir tikai sports, taču, no otras puses, daudz svarīgāka ir tev dotā iespēja – ja es nebūtu «Cerībā», manas dzīves kvalitāte būtu daudzreiz švakāka. Es pat augstskolu pabeidzu! Kādu? Vienīgo, kurā varēju bez grūtībām iekļūt, un te es domāju nevis zināšanas, bet gan fizisku iekļūšanu. Baltijas Krievu institūts bija vienīgais, kurā varēja ar ratiem iebraukt un ar liftu tikt līdz visām auditorijām. Tā nu pabeidzu juristus. Tagad arī strādāju – draugi palīdzēja, un nu darbojos IT jomā. Dzīve jau neapstājas tad, kad tu pēkšņi nonāc ratiņkrēslā.»
