Aptauja

Balsojumu arhīvs

60% uzņēmēju plāno pieņemt jaunus darbiniekus; Vai arī Jelgavā?

17. marts, 2012

Tuvākā pusgada laikā apmēram 60 procenti Latvijas uzņēmumu plāno pieņemt vismaz pāris jaunu darbinieku, taču vienlaikus 68 procenti uzņēmumu neplāno mainīt algu lielumu, noskaidrots «Cvmarket.lv» veiktajā darba devēju aptaujā. Arī apskatot piedāvājumus Jelgavas darba tirgū, redzams, ka uz pavasari vairāki uzņēmumi izsludinājuši vakances – vai tās ir sezonas darba vietas vai tiešām uzņēmumi šogad plāno paplašināt savu darbību, «Jelgavas Vēstnesis» noskaidro, aptaujājot tos, kuri meklē jaunus darbiniekus, kā arī personāla atlases speciālistiem vaicājot, kādas tendences šobrīd vērojamas darba tirgū. 

«Vakance interesē vien diviem bezdarbniekiem»

Jānis Vilmanis, «Smurfit Kappa Baltic» uzņēmuma vadītājs Jelgavā:
«Ar darbarokām ir tā, ka tās vajadzīgas visu laiku, jo darbinieki mēdz aiziet no darba un vietā jāmeklē jauni. Pēdējā laika tendence joprojām saglabājas nemainīga – laiku pa laikam kāds darbinieks dodas strādāt uz ārzemēm. Šobrīd, piemēram, atkal meklējam autokrāvēju – piecu gadu laikā jau divi no viņiem ir pārcēlušies uz dzīvi Norvēģijā. Un es viennozīmīgi varu atzīt, ka aizbrauc tie labākie darbinieki un viņu vietā atrast jaunus spēcīgus kadrus ir ļoti grūti. Protams, informējam arī Nodarbinātības valsts aģentūru, bet... jā, bezdarbnieku mums ir daudz, arī autokrāvējs nav tā specifiskākā vakance, bet nedēļas laikā no Nodarbinātības aģentūras par šo vakanci interesi izrādījuši vien divi bezdarbnieki. Un kā jūs domājat?! Atnāk viens un uzreiz jau paziņo, ka viņam ir reimatisms, tādēļ vējainā vidē viņš strādāt nevar... Otrs apmēram tāds pats. Tad rodas jautājums – kas ir šodienas bezdarbnieks? Vai viņš vispār meklē darbu? Es saprotu, ka lielā mērā visu izšķir alga. Nebūtu gan korekti nosaukt mūsu autokrāvēja atalgojumu, taču varu teikt, ka algas mūsu uzņēmumā ir konkurētspējīgas. Ne vienu vien darbinieku esam pārvilinājuši no Rīgas uz Jelgavu.

Šogad esam nolēmuši nostiprināt savu Tirdzniecības nodaļu. Jau iepriekš meklējām tirdzniecības koordinatoru, un šai vakancei atsaucās ap 50 cilvēku – vairums Rīgā strādājošo. Ir jau viegli aprēķināt: mūsu piedāvājums, Rīgas piedāvājums mīnus ceļa izdevumi, un cilvēks izšķiras par labu darbam savā pilsētā. Arī tagad meklējam tirdzniecības speciālistu – šādas jomas darbinieki vēl ir atrodami, skatīsimies, kādi būs piedāvājumi, no kā varēsim izvēlēties. Praktiski šobrīd šī ir vienīgā pozīcija, kur esam izveidojuši jaunu vakanci, jo pārējās pozīcijās vēl nestrādājam ar pilnu jaudu – esošie 27 darbinieki jaudu varētu kāpināt par trešdaļu, mēs vēl neesam apguvuši visas savas iespējas. Tieši tāpēc šobrīd mūsu uzdevums ir kāpināt tirdzniecības apjomus. Tad arī ražošanas apjomi varētu mainīties.

Nav noslēpums, ka patlaban ekonomiski labāk iet eksporta uzņēmumiem, bet mēs savu produkciju eksportējam tikai pastarpināti. «Smurfit Kappa» ir vadošais kartona un gofrētā kartona iepakojumu ražotājs, bet iepakojumu rentabli ir ražot tirgum, kas nav tālāks par 300 kilometriem. Tieši tāpēc arī Jelgavas rūpnīcā tapušais iepakojums nonāk vietējos uzņēmumos, tālākais – Igaunijā. Tie galvenokārt ir vadošie pārtikas, arī mēbeļu ražotāji. Un tikai tad, ja šie uzņēmumi, kas no mums iepērk iepakojumu, savu gala produkciju eksportē, arī mūsu iepakojums tiek eksportēts. Līdz ar to jo labāki eksporta rādītāji mūsu pārtikas ražotājiem, jo labāk iet arī mūsu biznesam. Kaut tirgus sakustas, pagaidām tas nenotiek tādā apjomā, lai mēs šogad lemtu par algu paaugstināšanu.»

«Vienkāršu darbu visbiežāk meklē jaunieši vecumā līdz 25 gadiem»

Andris Drēska, SIA «Alejas projekti» valdes loceklis:
«Šogad prognozējam vairāk darba, līdz ar to ir nepieciešamība meklēt jaunus darbiniekus. Mūsu darba specifika, protams, ir sezonalitāte, taču vairumā gadījumu darbinieki mums nemainās un pēc ziemas uz sezonu strādājošie atgriežas pie mums, taču šopavasar meklējam arī jaunus kadrus. Ir sajūta, ka pēc krīzes sākusies tāda kā pamošanās, darba apjoms aug. Joprojām gan pārsvarā strādājam ar dažādiem Eiropas projektiem, startējam konkursos, vinnējam, realizējam, taču, jāatzīst, pēc dažu gadu pārtraukuma ir jūtama kustība arī privātajā sektorā. Ja vēl 2009. un 2010. gadā labi ja visa gada laikā saņēmām vienu divus zvanus no privātajiem par vēlmi kaut ko labiekārtot savā piemājas dārzā, privātajā teritorijā, tad šodien jau šī interese ir krietni pieaugusi. Un tas tikai pierāda, ka cilvēks beidzot ir sakārtojis savas pamatvajadzības un var pievērsties arī citām prioritātēm. Jā, es varu piekrist, ka mēs esam viens no indikatoriem, kas parāda ekonomiskās situācijas uzlabošanos – zāliena iekārtošana, dārza izveide, celiņu bruģēšana noteikti nav tie darbi, bez kuriem nevarētu iztikt, un, ja jau par to cilvēki sāk domāt, tad, šķiet, tiešām var teikt, ka ekonomiskā situācija uzlabojas.

Varu teikt droši, ka uz vienkāršiem strādnieku amatiem, kur netiek prasīta nedz pieredze, nedz specifiskas zināšanas, piesakās ļoti daudz gribētāju. Uz vienu vakanci dienā saņemam pat 30 CV – nedēļas laikā to skaits jau ir pāri simtam. Protams, uzņēmējam tas ir papildu darbs – no tik liela piedāvājuma atlasīt spējīgākos un tādus, kas tiešām gribēs strādāt. Tas, ko pats esmu pamanījis, pārlasot iesūtītos CV, ir tas, ka vismaz puse no tiem ir jaunieši vecumā no 20 līdz 25 gadiem, kuriem līdzšinējā darba pieredze ir atšķirīga, pat minimāla, kā arī izglītība kaut kāda ir iegūta, bet savā jomā strādāts nav. Tāpat ir vēl kāda tendence – trešdaļa no iesūtītajiem CV ir no cilvēkiem, kas aptuveni gadu pusotra «apbružājušies», strādājot ārzemēs, un tagad pēc atgriešanās meklē darbu tepat. Savukārt, ja runājam par profesionāļiem – mēs šobrīd meklējam arī labus bruģa klāšanas meistarus –, tad situācija jau ir krietni švakāka – lietpratēju CV ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, vairums tomēr ir tādu, ar kuriem pat īsti nav ko pārrunās runāt. Taču tajā pašā laikā nevarētu teikt, ka situācija būtu tik traka, lai nebūtu, no kā izvēlēties. Cita lieta, ka tas prasa daudz laika un enerģijas, bet, ja tās pietiek, tad šodien darbiniekus vēl atrast var.

Diemžēl jāatzīst, ka pagaidām mūsu biznesā situācija vēl nav tik strauji uzlabojusies, lai mēs šogad spriestu par būtiskiem algas pieaugumiem – alga mūsu uzņēmumā lielā mērā ir atkarīga no padarītā darba. Ja cilvēks ir apķērīgs, strādāt gribošs, viņš var nopelnīt labu algu, bet cits var strādāt un strādāt, bet ražīgumu tā arī neparādīt.»

«Tūkstotis CV sadedzina datoru»

Evita Tauriņa, «CV-Online Latvia» personāla atlases projektu vadītāja: 
«Vakanču kļūst vairāk – tas ir fakts. Jau pagājušajā gadā bija novērojama šī tendence, bet šogad tā kļūst vēl spēcīgāka. Neapšaubāmi, lielākais vakanču skaits ir galvaspilsētā, taču šīs vadlīnijas ir līdzīgas arī reģionos, tikai intensitāte varbūt ir mazāka. Arī mēs, aptaujājot savus klientus, kas ar mūsu starpniecību meklē jaunus darbiniekus, redzam, ka ir virkne uzņēmumu, kas šogad plāno darbinieku skaitu palielināt par desmit un pat 100 strādājošajiem. Taču diemžēl es nevaru atzīt, ka uzņēmēji būtu kļuvuši tik gudri, lai labotu krīzes laikā ieviesto sistēmu, kad, atlaižot darbiniekus, citiem strādājošajiem uzlika papildu funkcijas par to pašu algu. Algas pieaugums šobrīd vērojams tikai dažviet – tā nav masveida tendence. Uzņēmēji spriež vienkārši: ja jau pāris gadu viens darbinieks lieliski tika galā ar divu darbinieku pienākumiem, tad kāpēc šodien kaut kas būtu jāmaina?! Citādi ir tad, ja šis pārslogotais darbinieks, vienkārši sakot, salūst. Un tādu gadījumu pēdējā laikā nav mazums – tie ir izcili speciālisti, taču viņi ir tik ļoti noguruši no darba, ka ar pienākumiem vairs galā netiek. Turklāt viņiem nav arī motivācijas to darīt, jo darba devējs par motivēšanu ir aizmirsis, tāpēc salūzušais darbinieks, kurš uz saviem pleciem iznesis krīzes laiku, noturējis pozīcijas, vienkārši no darba aiziet. Un tad rodas vakance, kuru šodien jau visbiežāk uzņēmējs vairs nespēj aizpildīt ar vienu darbinieku – vietā būtu jāmeklē divi, bet tajā pašā laikā uzņēmējs nav gatavs maksāt vairāk ne tam vienam, ne arī diviem. Tā ir viena vakanču pozīcija, kas šodien parādās. Otra – ekonomika tomēr mazliet sakustas, it sevišķi eksportējošiem uzņēmumiem ražošana paplašinās un rodas jaunas darba vietas.

Vai mums vēl ir pietiekami daudz profesionālu darbinieku, kas meklē darbu? Te būtu vietā jautājums – kas ir profesionālis? Tas, kuram ir pamatīgas zināšanas konkrētā profesijā? Tādu profesionāļu valstī pagaidām tiešām netrūkst, taču, manuprāt, profesionālis ir tas, kuram ir gan šīs zināšanas, gan attieksme un motivācija strādāt. Un te ir tas lūzuma punkts, jo ļoti daudzi izcili profesionāļi šobrīd ir garīgi izsīkuši, viņi nespēj sevi tā pa īstam atdot darbam. Kā lai to labāk pasaka... viņu dvēseles nedzied! Un tas ir ļoti bīstams rādītājs, signāls uzņēmējiem, kas skaidri parāda, ka bez darbinieka motivēšanas arī no īsta profesionāļa darba vieta var neiegūt to, uz ko tiecas.

Kas ir pieprasītākie speciālisti? Lai kā man nepatiktu likt šo uzsvaru, tomēr bez tā neiztikt – tie ir dažādi informācijas tehnoloģiju (IT) speciālisti, kas šodien ir ārkārtīgi pieprasīti, un brīžiem jau šķiet, kas tas kļūst par tādu kā burbuli, kas drīz varētu sprāgt. Tāpat joprojām pieprasīti ir pārdošanas speciālisti, administratori, kā arī ļoti specifiska profila inženieri un pārtikas tehnologi. Man noteikti nepatiktu salīdzināt darba meklētāju atsaucību konkrētam piedāvājumam un izvilkt kādus vidējos rādītājus, jo tie var būt ārkārtīgi atšķirīgi, piemēram, ja šodien tirgū būs vakance IT jomā, tad uz to pieteiksies labi ja viens kandidāts, bet tajā pašā laikā, ja vakance būs sekretāres darbam, atsūtīt var pat 200 CV. Tā ir bijis visos laikos – jo vienkāršāks darbs, jo atsaucība vienmēr būs lielāka.

Lai gan, protams, to vairs nekādi nevar salīdzināt ar 2009. gadu, kad sākās krīzes panika un pat tie, kuri vēl no darba nebija atlaisti, jau bija gatavi meklēt jaunu darbu, lai tikai justos droši. Ļoti labi atceros to laiku – man bija tikai pāris vakanču, ko piedāvāt, bet nedēļas nogalē e-pastā bija iesūtīti vairāk nekā 1000 CV – mans dators vienkārši nespēja apstrādāt šo informāciju, un datora cietais disks sadega... Šobrīd šāda situācija jau vairs nav iedomājama – tagad tikai ārkārtīgi retos gadījumos uz vienu vakanci var sagaidīt ap 150 piedāvājumu. Visbiežāk to skaits ir krietni mazāks, un labu darbinieku atrast ir arvien grūtāk.»

Sagatavoja Kristīne Langenfelde, foto Ivars Veiliņš

Jaunākie komentāri