Aptauja

Balsojumu arhīvs

Kā dzīvo uzņēmēji, kuru biznesā krīze ieviesa būtiskas izmaiņas?

26. novembris, 2011

«Vai krīze mūs padara stiprākus?» it kā tik vienkāršu un reizē sarežģītu jautājumu «Jelgavas Vēstnesis» uzdeva tiem redzamākajiem mūsu pilsētas uzņēmējiem, kuru biznesā būtiskas izmaiņas ieviesa krīzes laiks. Uzņēmums darbu pārtraucis, objekti stāv tukši, taču cilvēki turpina darboties. Ko šodien dara tie, kurus vēl pirms pāris gadiem pazinām kā vērā ņemamus uzņēmējus pilsētā?

«Nekas jau nav beidzies – mums ir «Baziliks»»

Evita Badūne, līdzšinējā muzikālā kroga «Cepuri nost» saimniece:
«Vai jūs pēc pulksten 17 Jelgavā redzat daudz cilvēku uz ielas? Tā arī ir atbilde uz jautājumu, kāpēc mums nācās slēgt savu krogu pilsētā. Es negribētu apgalvot, ka jelgavnieki nav maksātspējīgi vai ka krīze būtu tā ietekmējusi cilvēku pirktspēju, ka neviens ārpus mājas vairs neēd. Es te drīzāk saskatu citu problēmu – aktīvākā iedzīvotāju daļa ir izbraukusi no valsts. Vienkārši pilsētā cilvēku ir kļuvis mazāk, līdz ar to arī mazāk ko apkalpot. Krīze, protams, ir devusi savu rūdījumu – tagad esmu ļoti uzmanīga katrā situācijā. Nu jau mēru nevis divas, bet desmit reizes, pirms nogriežu, visām darbībām sekoju līdzi krietni rūpīgāk nekā treknajos gados.

Lai viss būtu tā īsti skaidrs, jāsaka, ka biznesu jau neesam pārtraukuši – vienkārši krīze piespieda mūs apturēt darbību Jelgavā, bet šobrīd nu jau kādu mēnesi strādājam Rīgā. Diemžēl tāda ir dzīve – galvaspilsētā tomēr pieprasījums ir lielāks, iespējas citas, un to tagad izjūtam arī uz savas ādas. Patiesībā jāsaka, ka šobrīd pēc tās savas nomales tīri vai starojam... Nē, nē, es nesaku, ka Jelgava ir nomale. Vienkārši, manuprāt, vēl viena no liktenīgajām kļūdām, kāpēc mūsu bizness Jelgavā neaizgāja, bija nepievilcīgā atrašanās vieta. Taču 2007. gadā, kad sākām strādāt, ar vietas izvēli īpaši aizrauties nevarējām – bija jāņem tas, kas palicis pāri: labākie objekti jau bija aizsisti. Atceros, ka tolaik bija tikai vēl viens piedāvājums – biznesa darījumu centrs Atmodas ielā. Droši vien tas būtu vēl sliktāks variants. Es uzskatu, ka tikai vietas izvēle ir tā, kas manā darbībā varēja kaut ko mainīt. Par pārējo gan esmu pārliecināta, ka rīkojos pareizi, arī šobrīd neko būtiski citādāk, lai arī ir tas krīzes rūdījums, nedarītu.

To apliecina kaut vai tas, ka no savas iesāktās idejas neesam atteikušies – Rīgā mums tagad ir krogs pilsētas centrā – Valdemāra ielā. Ēdienkarte tikpat laba, arī no kantri stila neesam atteikušies. Paveicies, ka krogs ir divos stāvos, un apakšstāvā jau tuvākajā laikā paredzam rīkot arī kantrimūzikas priekšnesumus. Tā kā stilu esam saglabājuši, vienīgi nosaukumu «Cepuri nost» nomainījām – varbūt māņticība, bet negribējās, lai lieta, kas nav aizgājusi, nestu līdzi savu auru, tāpēc tagad esam «Baziliks».

Vai Rīgā to pašu kafijas tasīti tirgojam par dubultu cenu? Nē, mēs neizejam uz to, ka Rīgā viss ir dārgāk. Jā, varbūt cena ir nedaudz augstāka nekā tam pašam pasūtījumam Jelgavā, taču mēs galvenokārt strādājam uz klientu piesaisti un apgrozījumu.

Vai mēs vēl varētu atgriezties Jelgavā? Domāju, ka tas noteikti ir iespējams. Laiki mainās, viss attīstās, cilvēki sāks braukt atpakaļ, un mums atkal varētu būt krogs Jelgavā. Kāpēc ne? Bet tikmēr, lai noturētos, ir jāizmanto citas iespējas. Nevar nepiekrist, ka Rīgā tomēr ir citi apgriezieni. Jau tagad, lai arī esam jauna vieta, par klientu trūkumu sūdzēties nevaram. Tāpat reklāmas iespējas Rīgā ir citas – pie mums tikai vietējā avīze, bet tur gan radio, gan internets. Piemēram, portālā kursuzsauks.lv tiek apkopotas restorānu ziņas, ir cilvēki, kas to regulāri lasa, grib izmēģināt ko jaunu. Tāpat kolektīvās iepirkšanās portāli – jā, tie darbojas visā Latvijā, taču Jelgavas uzņēmējam tur nopērk pāris kuponu, bet Rīgas – tie jau ir simti, un arī tā tu vari reklamēt savu uzņēmumu. Mēs tagad to izmantojam un jūtam arī atdevi.

Ziniet, es agrāk tiešām neticēju tai bieži dzirdamajai frāzei, ka Jelgavai traucē Rīgas tuvums – pusstunda, un es jau varu būt galvaspilsētā, baudīt plašākas iespējas. Tagad zinu, ka tā arī ir. Un vēl – vienmēr jau zāle ir zaļāka kaimiņu dārzā. Iespējams, jelgavniekam daudz labāk patīk aizbraukt uz Rīgu un iejukt pūlī, nekā vakarā iziet Jelgavas ielās, satikt savu kolēģi, kaimiņu, te visi viens otru pazīst un tā īsti atpūsties nespēj... Pieļauju, ka mazpilsētas sindromam te arī ir sava teikšana.

Mums, protams, uz Jelgavu nav nekāda zoba, tāpēc, iespējams, mēs vēl tiksimies!»

«Bankas nevainoju»

Agris Bajārs, uzņēmējs:
«Tā jau saka: ja kaut kas mūs nenogalina, tas padara stiprākus – tad jau laikam jāpiekrīt, ka krīze ir padarījusi stiprāku. Kas bija mana biznesa kļūda? Laikam nepareizās biznesa prognozes. Nu nespēju es prognozēt, ka abās jomās, kurās pamatā darbojos, viss aizies pa grunti – gan nekustamo īpašumu biznesā, gan tirdzniecībā kritums bija pat par 70 procentiem. Un tas ir pārāk smags trieciens, lai bizness izdzīvotu. Jau tobrīd bija skaidrs, ka veikals «Baks» šādā veidā pastāvēt vairs nevar. Bija nepieciešama pārstrukturizācija. Jelgavā veikalu nācās aizvērt. Vienkārši nebija citas iespējas. Es nezinu, vai to, kas šodien notiek, var saukt par zināmu stabilizāciju – patiesībā mēs labi ja esam atgriezušies 2004., 2005. gada līmenī. Nedomāju, ka tagad Jelgavā trešais spēlētājs sadzīves tehnikas tirdzniecības jomā būtu nepieciešams. Manuprāt, veikaliem «Tehnoland» un «RD Electronics» nemaz tik spīdoši neiet. Turklāt, ja tagad domātu par šī biznesa atsākšanu, tad skaidrs, ka tas prasa lielas investīcijas, kas diezin vai atmaksātos – šāda jauna elektropreču veikala atvēršana izmaksā vismaz 200 000 latu. Taču, ja skatāmies, ko tagad pērk, tad pārsvarā tās ir jaunākās tehnoloģijas: telefoni, fototehnika, kas nepārtraukti attīstās. Tās cilvēki iegādājas nevis tāpēc, ka vecā vairs nedarbojas, bet tāpēc, ka nevēlas atpalikt no tehnoloģiskām iespējām. Pārējās preces – ledusskapji, televizori, veļasmašīnas – tās gan pērk ilgtermiņam. Līdz ar to apgrozījums ir cits. Tāpēc arī izlēmu par labu internetpreču veikalam, kas joprojām turpina sekmīgi darboties. Protams, ir arī atsevišķi citi projekti, bet pamats tomēr ir internetveikals «220.lv». Šovasar nolēmām biznesu paplašināt – apvienojāmies ar vienu no Lietuvas lielākajiem spēlētājiem, un tagad mūsu mērķis ir kļūt par Baltijā lielāko internetpreču veikalu savā jomā. Ir jādomā uz priekšu – nekas tāds jau nav noticis, biznesā vienmēr viss nepārtraukti mainās – jāspēj pielāgoties. Protams, ka tagad kāds, kuram bizness izputējis, var spriest par to, vai sākt no jauna šajā sfērā vai kļūt par algotu darbinieku – katram savs. Plusi un mīnusi ir kā vienam, tā otram, bet mans lauciņš tomēr ir bizness.

Kādas ir manas galvenās atziņas? Jābūt piesardzīgākam prognozēs! Mēs izpildījām visu plānoto, arī bankas saistības centāmies pildīt, ja vien banka nebūtu mainījusi savus nosacījumus. Tobrīd tas šķita traki – īpašumus pārvērtēja, to vērtība kritās... Taču no šodienas skatu punkta es bankas nevainoju – tā jau mēs cerējām, ka ātri viss pāries, atgriezīsies vecajās sliedēs, bet vēl šodien redzam, ka nekustamā īpašuma cenas tā arī nav atjaunojušās. Tiem kredītiem joprojām nav reāla seguma. Tāpēc es spriežu, ka tas nebija sliktākais, ko bankas varēja izdarīt. Ja tas nebūtu noticis tajā brīdī, varbūt kļūtu vēl sliktāk...

Jā, šobrīd gan veikala «Baks» telpas «Tonusa» mājā, gan arī mūsu īpašumā bijusī «Villa Medem» jau ir izsolīta... To šā mēneša sākumā izsolē nopirka ar banku saistīta struktūra...»

«Stiprāks? Diezin vai, bet apdomīgāks gan»

Guntis Ribaks, līdzšinējais «Enro» valdes priekšsēdētājs, autotirgotājs:
«Mēs tirgojām 85 jaunus «Peugeot» auto gadā, un tas bija ļoti labs rādītājs – labākais no reģioniem. Atvērām arī savu servisu – pieprasījums bija liels, cilvēkiem rindā bija jāstāv, un tad nu sāku prātot, ka klientu ērtībām būtu nepieciešams otrs serviss. Paņēmu kredītu, sāku veidot otru servisu un... Jūs domājat – krīzes vilnis uznāca? Nē, tās ir muļķības – kāds vilnis?! Nekas te no malas mums neuznāca – ne no Eiropas, ne Amerikas. Tā bija mūsu pašu valdība, kas visu iznīcināja. Kalvīša laika likumdošana – milzīgais nodokļu slogs darījumiem ar nekustamo īpašumu. Es nesaku, ka kaut kas tāds nebija nepieciešams. Jā, kaut kā jau vajadzēja ietekmēt spekulatīvos darījumus, taču tās izmaiņas likumdošanā nāca daudz par vēlu... Tajā brīdī tas izraisīja tik milzīgas sekas, kuras domājošai valdībai gan vajadzēja paredzēt. Vienā mirklī apstājās viss celtniecības sektors, līdz ar to arī apkalpojošā joma, kurā darbojos es. Tagad, no malas skatoties, ir skaidrs – ja nebūtu veidojis otru servisu, ņēmis tam kredītu, varbūt arī krīzes laiku izvilktu, bet, tā kā rīkojos, kā rīkojos, tad izredžu vairs nebija. Nezinu, kā no malas izskatījās, taču es noteikti nebiju no tiem uzņēmējiem, kas būvēja biznesu vienai dienai – mana vienīgā doma bija strādāt ilgtermiņā, lai veidotos uzņēmums, kas pēc tam varētu strādāt paaudžu paaudzēs, kaut kas paliekošs, ko nodot bērniem. Bet iznāca pavisam citādāk... Atzīšos godīgi, ka tajos smagākajos brīžos vienīgais, kas deva spēku, bija bērni – viņi ir tie, kuri lika saņemties, lai atkal varētu sākt visu no nulles. Patiesībā tā arī ir, ka viss jāsāk no absolūta nulles punkta. Es nedomāju, ka tā sauktā krīze mani ir darījusi stiprāku, bet apdomīgāku gan. Kurā virzienā šobrīd skatos? Ziniet, kādu brīdi pat domāju, ka būt algotam darbiniekam ir vienkāršāk – galva ne par ko nesāp. Taču tajā pašā laikā mēs esam ES un sen kā vairs nav svarīgi, kurā valstī tavs bizness darbojas. Anglijā, Vācijā, kaut vai Lietuvā – gan nodokļu politika pievilcīgāka, gan pirktspēja augstāka. Jā, it kā jau parādās dati par auto tirdzniecības pieaugumu arī mūsu valstī, taču es neprognozēju, ka tie varētu būt stabili rādītāji. Var jau mēģināt kaut ko darīt – visus darbiniekus nolikt uz minimālo algu un vilkt dzīvību, bet – cik tad ilgi vilksi? Kas mums tuvojas? 2012. gads! Un kas mūs sagaida? Jauni nodokļi! Es prognozēju, ka neiztiks arī bez auto nodokļa pieauguma – tas ir tikai laika jautājums.»

Sagatavoja Kristīne Langenfelde, foto Ivars Veiliņš

Jaunākie komentāri